Cēls kā patriarhs ir 85 gadus vecais Laimonis Šulcs mūsu avīzes 3. augusta titullapas fotogrāfijā. Neviļus atbalstījies pret lietussargu, viņš dodas saņemt Bauskas Goda pilsoņa titulu. «Zini, tētis negrib lietot spieķi,» vēlāk man saka Laimoņa meita. Zinu gan, jo viņš pats man stāstīja: spieķis esot tieša norāde, bet lietussargs – vienkārši stila elements. Taču kāda tam nozīme, ja Laimoņa jauneklīgais gars, talants un dzirkstošā interese par dzīvi nepakļaujas nekādiem laika un gravitācijas likumiem!
Laimonis man ilgi bija uzticams pavadonis un azartisks fotogrāfs intervijās ar māksliniekiem, literātiem, tulkotājiem. Dejotāja Vija Vētra, sinologs Edgars Katajs, tēlnieks Andrejs Jansons un daudzi mūspuses ļaudis. Laimonis bija pirmais, kurš dokumentēja Rundāles jauniešu teātra studijas «Savējie» izrādes.
Mūsu tandēms ir piedzīvojis dažādus kuriozus. Viskošākais bija 90. gados ziemas laikā Grenctāles robežkontroles punktā. Redakcijas uzdevums bija fiksēt transporta rindu veidošanos robežpunktā pusnaktī. Ilgi nonīkām Lietuvā, bet rindas kā nebija, tā nebija. Lūdzu Laimoni nofotografēt braukšanas joslu iepretim Grenctāles postenim. Tajā mirklī robežsargs mūs aizturēja un gribēja konfiscēt Laimoņa vislielāko dārgumu – labu privāto fotoaparātu. Protestēju tik vētraini, ka uz stundu tiku ieslēgta telpā, kurā parasti nogādā robežpārkāpējus. Mobilo tālruņu tolaik mums vēl nebija. Sēžot ieslodzījumā, uztraucos par Laimoni, bet viņš, stāvot salā, – par mani. Viss beidzās laimīgi. Robežsargi vēlāk atvainojās, uzrakstīju reportāžu, diemžēl bez kolorītās epizodes.
Bauskas novada Goda pilsonis, manuprāt, ir ļoti, ļoti nozīmīgs apbalvojums. Te nevar samelot, noslēpties, izmantot draugu būšanu. Tāpēc man ir liels prieks par šī gada trijotni – Laimoni Šulcu, ārstu Uldi Eimusu un Imantu Lancmani, kuru veikumam paskaidrojumi nav vajadzīgi.
