Nesen Bauskā sastapu Mareku Odumiņu. Jaunietis šovasar ir aizņemts – daudz pasūtījumu un attiecīgi daudz darba. Kāpēc par to stāstu? Ikdienas sarunās un interneta forumos bieži skan vaimanas, ka nav darba, nav, ko darīt. Gluži pretēju nostāju pauž Mareks, kas pēc traumas spēj kustināt tikai galvu, taču nav atmetis cerības uz veiksmīgu rehabilitāciju, ir sabiedrisks un atradis dvēseles aicinājumu gleznošanā, darot to ar muti. Viņam netraucē ne invaliditāte, ne sabiedrības viedoklis, ne dzīvesvieta.
Tiem, kas vēlas rīkoties un īstenot savu potenciālu, nemaz tik daudz brīvā laika nav, jo viņi ir sabiedriski aktīvi, piepilda dažādas idejas. Tas nozīmē, ka mūsdienās nespēja atrast darbu vai izklaides vairāk atkarīga no rakstura, ne tik daudz no apkārtējiem nosacījumiem.
To pašu var teikt par pensionāriem, kas pēc aktīvo darba gaitu beigām spriež, ka nu var atpūsties un neko nedarīt. Manuprāt, pensijas vecums ir īstais periods sabiedriskām aktivitātēm, projektiem, dzīvesvietas sakārtošanai – visam, kam darba gados pietrūka laika. Kad paziņai, kas nesen aizgājusi pensijā, vaicāju, kā viņas darbīgais gars spēj izturēt brīvo laiku, viņa bija izbrīnīta: «Kādu brīvo laiku? Viss vienā skriešanā – mazbērnus auklēju, dziedu korī, piedalos baznīcas draudzes dzīvē, dārziņu kopju, braucu ekskursijās, vingroju, braucu ar velosipēdu… Ir tik daudz darāmā!»
Tiem, kas grib un vēlas ko darīt, izdodas sasniegt iecerēto. Tie, kas sten, vaid, sūrojas par grūto dzīvi un nesaprotošiem līdzcilvēkiem, var mainīt savu attieksmi un pamēģināt citādi – varbūt izdodas!
