Latvijas pedagogi strauji noveco. Augstskolas sagatavo pietiekami daudz jauno, taču skolās viņu ir maz. Kāpēc jaunie un spējīgie nevēlas strādāt skolā, un kā padarīt skolotāja darbu par prestižu profesiju?
Pārliecinošs – nē
Bauskas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Dmitrijs Jemeļjanovs (26 g.) divpadsmitajiem stāsta par elektromagnētiskajiem viļņiem. Starp viņu un pirmajos solos sēdošajiem puišiem raisās spraiga diskusija par to, cik karsti varētu būt pie pašas Saules, ja reiz tur, vakuumā, nav molekulu, kas pārnestu siltumu. Elektromagnētiskie viļņi bija galvenie varoņi arī animācijas filmiņā, kuru Dmitrija skolēni radīja un ar panākumiem demonstrēja skolu konkursā «Fizikas pavasaris».
Jaunieši stāsta – ar Dmitriju ir viegli sarunāties, viņa stundas norit brīvākā gaisotnē, taču skolotājs ir prasīgs un atlaides nedod. No visiem, kas māca šo klasi, tikai Dmitriju un sporta skolotāju var saukt par jaunajiem pedagogiem. Ģimnāzisti gribētu, lai tādu ir vairāk. Taču uz jautājumu, vai kāds šo profesiju apsver pats, atskan vienprātīgs un pārliecinošs – nē!
Skolas laikā arī Dmitrijam prātā nenāca doma par pedagoģiju. Viņš bija izcilnieks – asu prātu, dotībām eksaktajos priekšmetos, bez piepūles nākušām labām atzīmēm un augstām vietām olimpiādēs. Tikpat viegli iestājās Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības fakultātē.
Bez speciālās izglītības
Otrā kursa vidū Dmitriju pārsteidza viņa vidusskolas direktore, aicinot strādāt par skolotāju. Solīja ne tikai 300 latu uz rokas par dažām dienām nedēļā, bet arī labu dienesta dzīvokli. Dmitrijs ilgi nedomāja. Ar studijām savienot varēja, un vilināja iespēja sākt pelnīt.
Dažas dienas vēlāk 21 gadu vecais puisis stāvēja Bauskas 2. vidusskolas klasē un mācīja fiziku. «Ko darīt, kā darīt – nezināju pilnīgi neko.» Dmitrijam, kuram pašam fizikas likumi allaž šķituši pašsaprotami, tobrīd nav bijis ne mazākās sajēgas, kā skaidrot tiem, kuriem matemātiskā domāšana nav dabas dota.
Taču skola ātri ievilka, un viņš pat mainīja savu studiju virzienu, lai iegūtu pedagogam nepieciešamo kvalifikāciju. Kad stipri samazināja algu, no skolas aizgāja. Bet drīz atgriezās – šoreiz ģimnāzijā. Labu pedagogu viņā redz gan audzēkņi, gan vecākie kolēģi. Tomēr, lai gan «te puteklīšus trauš nost, lai tikai man viss būtu labi», Dmitrijs pieļauj, ka pēc dažiem gadiem viņa skolā vairs nebūs.
Vecāki par 50 gadiem
Pētījumi uzsver skolotāja lielo nozīmi izglītības kvalitātē, bet jaunu un spējīgu cilvēku nevēlēšanās darīt šo darbu rada galvassāpes daudzās valstīs. Runa nav tikai par profesijas izvēli. Pārāk bieži gaidītais nesaskan ar realitāti, līdz ar to skolotāja arods vairs nav karjera visam mūžam. Ir jāmeklē jauni veidi, kā spējīgu jauniešu acīs padarīt profesiju pievilcīgāku.
Šie brīdinājumi vistiešākajā veidā attiecas arī uz Latviju. 43% pedagogu ir vecāki par 50 gadiem, un viņu skaits pieaug.
Visvairāk – nepilni 10% pensionēto skolotāju – ir Rīgā. Bauskas Valsts ģimnāzijā, kur tagad strādā Dmitrijs, no 44 pedagogiem tikai četri ir vecumā līdz 30 gadiem. Tādu, kuriem vairāk par 55 gadiem, – 16. Lielāks gados jauno īpatsvars ir skolās, kur mācās arī jaunākā vecuma posma bērni.
«Pēkšņi ir jānomainās lielam skolotāju segmentam,» Latvijas pedagogu vecuma struktūru par riskantu sauc Guntars Catlaks. Viņš desmit gadu bija pētnieks pasaules izglītības darbinieku organizācijā un šopavasar kļuva par Valsts izglītības satura centra vadītāju.
Panākumi – pēc lielas atlases
Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) aptaujā noskaidrojis, ka aptuveni trešdaļa topošo skolotāju ir vāji motivēti – viņiem ir zema interese par studijām un jomu kopumā. Dienests ieteica pilnveidot pedagoģijas studentu atlases mehānismu, lai par skolotājiem kļūtu spējīgākie un motivētākie.
Par kvalitāti ļauj spriest arī skolu direktoru viedokļi, ko apkopojusi «Iespējamā misija» (IM). 17 no 23 direktoriem mācību iestādēs, kurās pērn strādājuši IM skolotāji, vērtēja, ka viņi ir «labāk» un «daudz labāk» sagatavoti par citiem jaunajiem skolotājiem. Ar katru gadu pieprasījums pēc IM skolotājiem aug, šogad piecreiz pārsniedzot piedāvājumu. Bešā palika arī Bauskas Valsts ģimnāzija.
IM skolotāji, kuriem parasti nav augstākās pedagoģiskās izglītības, iztur smalku atlases sietu un sešas nedēļas tiek intensīvi apmācīti pirms došanās uz skolu. Pirmos divus gadus katru otro nedēļas nogali mācības turpinās. Jauniešiem ir mentori, kuriem prasīt palīdzību.
To, ka tieši skolotāju sagatavošanai jāpievērš lielākā uzmanība, apliecina pirms dažiem gadiem veiktais «McKinsey» starptautiskais pētījums, ko veikušas valstis, kuru skolēnu akadēmiskie sasniegumi ievērojami pārspēj citus. Secinājums – izglītības kvalitāti nenosaka ne skolas gaitu sākšanas vecums, ne klašu lielums, pat ne absolūtais izglītībā ieguldītās naudas daudzums. Panākumi ir tad, ja par skolotājiem pēc lielas atlases kļūst spējīgākie jaunieši, viņi tiek izcili sagatavoti un prot atrast pareizo pieeju katra bērna mācīšanā.
«McKinsey» ieteikumi tapa pēc pasaules 20 labāko izglītības sistēmu analīzes. Atskaites punkts ir rezultāti starptautiski visvairāk izmantotajos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD PISA) izglītības mērījumos. Jaunākajā, 2012. gada rangā, kur noteiktas zināšanas matemātikā, dabaszinātnēs un lasītprasmē, Latvija ir vidusdaļā – 28. vietā no 65 vērtētajām valstīm.
Latvijā skolu absolventi pie sešu augstskolu durvīm, kurās var iegūt pedagoģisko izglītību, rindās nestāv.
Iesācējam vajag papildu atbalstu
Baušķeniekam Dmitrijam Jemeļjanovam par profesijas prestižu ir savs viedoklis. «Kad beidzu vidusskolu, teicu – nekad nekļūšu par skolotāju. Man tas likās briesmīgs darbs.» To sakot, viņš smaida, taču ironija attiecas tikai uz paša agrāko apņemšanos. Vārdu «briesmīgs» viņš vairs nelieto, tā vietā saka – darbs ir sabiedrības necienīts un valsts nenovērtēts.
Jau 2007. gadā, kad puisis beidza vidusskolu, profesijas zemo statusu Latvijā pētīja Eiropas Sociālā fonda (ESF) algoti eksperti. Aptaujātie vecāki, skolēni un paši skolotāji prestiža kritumu skaidroja ar pārmaiņām izglītībā, kas ietekmē pedagoga lomu, nepietiekamu sabiedrības informēšanu par tām un neadekvātu valsts politiku.
«Manā ģimenē nebija naida pret skolotājiem. Ja skolotājs sabāra, mamma teica – pats esi vainīgs, bet ļoti daudziem, kā dzirdēts, skolotājs ir pie visa vainīgs,» izjūtas šķetina Dmitrijs. Runa nav tikai par vecākiem, kuri mēdzot tincināt, kāpēc atvasei ielikts zemāks vērtējums. Līdzīgi kā daudziem jaunajiem skolotājiem, viņam nenākas viegli noturēt klasē disciplīnu jeb kā, viņš pats saka, labu mācību vidi.
«Skolotājam ir sasietas rokas. Ļoti uzmanīgi jāskatās, kuram bērnam drīkst kaut ko pateikt, bet kuram labāk nesaki neko, jo zini, ka vecāki ies uz inspekcijām, būs pārbaudes un varbūt vēl kas ļaunāks. Kad uz stundas traucēšanu centies maigi reaģēt, ir grūti likt viņiem mācīties,» saka Dmitrijs. Grūtības noturēt klasē disciplīnu atzītas arī par IM jauno skolotāju lielāko problēmu.
Dmitrija vērojumi sasaucas ar Kembridžas profesora Džona Makbīta rakstīto, ka pedagoga loma 21. gadsimtā ir mainījusies. Vecāki un sabiedrība kopumā kļuvusi prasīgāka, palielinājies pienākumu apjoms, darbs tiek vairāk kontrolēts. Mazinās skolotāja profesionālā autonomija, viņiem grūtāk justies kā saimniekiem klasē. Anglijā, kur jaunu skolotāju trūkums ir asa problēma, šie atzīti par būtiskiem iemesliem, kāpēc pedagoģijas absolventi uz skolām neaiziet, bet esošie skolotāji tās pamet.
Lai mazāk būtu tādu, kas padodas jau pašā sākumā, vairākās valstīs, arī Igaunijā, tikko no augstskolas nākušajiem pedagogiem ir mentors un īpaša atbalsta programma vismaz gada garumā.
Sieviešu profesija
Lielākajā daļā pasaules valstu pedagoģija ir izteikta sieviešu profesija – vidēji tikai trešdaļa tajā ir vīriešu. Latvijā – tikai katrs desmitais.
Analizējot, kāpēc ASV trūcīgākajos apgabalos tieši vīrieši ir sliktāk izglītoti un biežāk bez darba, žurnāls «The Economist» pieļauj, ka šis ir viens no svarīgiem iemesliem – skolās nav vīriešu, kuri kļūtu par pozitīvo paraugu puišiem, īpaši no šķirtām ģimenēm.
Latvijā tas ir ļoti aktuāli, jo zēnu un meiteņu mācību sasniegumu atšķirība ir izteikta. Pēdējā starptautiskajā skolēnu novērtējuma pētījumā, piemēram, dabaszinātnēs starpība starp puišu un meiteņu sasniegumiem bija astotā lielākā 65 valstu vidū, un tā ir pieaugusi. Latvijā zēni arī biežāk pamet skolu, to nepabeiguši.
Dmitrijam regulāri nākas skaidrot, ko viņš meklē skolā. «Satieku sen neredzētu bērnības draugu. Kad pasaku, kur strādāju, viņi ir šokā. Tu taču vari darīt jebko, kāpēc tu strādā par skolotāju?!»
Runa gan nav tikai par puišiem. Tikai ceturtā daļa Latvijas skolotāju uzskata, ka sabiedrībā viņu profesija tiek cienīta, rāda OECD skolotāju darba vides pētījums. Ar atsevišķiem izņēmumiem Eiropā kopumā rādītājs ir tikpat zems.
Kāpēc aizgāja?
Dmitrijs, 2009. gadā sākot darbu, mēnesī saņēma ap 300 latu «uz rokas». Palielinoties slodzei, auga arī samaksa – ap 400. Klāt nāca ESF stipendija – ap 100 latu mēnesī. Krīzes gados stipendija kļuva par glābiņu vairākiem tūkstošiem Latvijas skolotāju. «Kopā sanāca 500 latu. Kas man, jaunam cilvēkam, vairāk bija vajadzīgs?»
Darbs iepatikās, un jau otrajā gadā viņš spēra apzinātu soli, lai skolā varētu palikt – pārgāja uz LU Fizikas fakultāti, kurā iegūtais grāds līdz ar tālākizglītības kursiem dotu nepieciešamo kvalifikāciju. No RTU varēja pārņemt tikai dažus kredītpunktus, tāpēc studijas faktiski bija jāsāk no jauna.
Kad likās, ka viss ir labi, skola pieņēma darbā trešo fizikas skolotāju. Mazāka slodze nozīmēja arī daudz mazāku algu. Tikmēr Dmitrijs bija izveidojis ģimeni, piedzima meitiņa, un par 300 latiem «uz rokas» strādāt vairs nebija ar mieru. 2012. gadā viņš no skolas aizgāja.
Lai gan dažādās aptaujās atalgojums reti tiek minēts starp profesijas izvēles iemesliem – dominē darba nozīmīgums, doto zināšanu vērtība – realitātē algas svars ir stipri lielāks. Tur, kur skolotājiem maksā maz, jaunieši pedagoģiju studēt nevēlas, raksta «McKinsey». Pētnieki secinājuši, ka tieši laba starta alga ir viens no būtiskajiem faktoriem, lai piesaistītu skolām gudrus jauniešus. Latvijā jaunietim, kurš vēlas kļūt par skolotāju, visbiežāk nav ne jausmas, cik viņš pelnīs. Valdības noteikumos par vienu slodzi jeb 21 kontaktstundu ierakstītie 405 eiro pirms nodokļu nomaksas iesācējam un 420 skolotājiem ar vismaz desmit gadu pieredzi automātiski noliek Latviju starp sliktākajām Eiropas valstu vidū.
Patieso ainu gan šie skaitļi neatspoguļo. Ja jaunais skolotājs nonāks mazā lauku skolā, mācīs tikai fiziku vai citu priekšmetu ar mazu stundu skaitu, visticamāk, mēneša atalgojums būs stipri mazāks par 420 eiro. Ja atradīs darbu lielā Rīgas skolā, kur skolotāju trūkst, ja iemantos direktora labvēlību un tiks pie gandrīz divām likmēm jeb 36 kontaktstundām nedēļā, alga var pārsniegt 1000 un pat 1200 eiro mēnesī.
Pelna piecreiz vairāk
Dmitrijs labāk atalgotu darbu atrada ātri. Uzņēmumā, kas montē graudu kaltes. Darbs nežēlīgs – visu laiku ārā, sals vai sniegs. Reizēm 11 stundas dienā, arī brīvdienās. Prom no mājām pat pāris nedēļu no vietas. Sākumā saņēma ap 1000 latu uz rokas. Darba devējs, redzot, ka puisis spēj ne tikai mērīt, urbt un griezt ar slīpmašīnu, bet arī nolasīt rasējumus un vadīt cilvēkus, algu palielināja līdz 1500 latiem un vairāk. Dmitrijs saņēma vismaz piecas reizes vairāk nekā skolā.
Puisis ātri pielāgojās raupjajai videi. Pamanīja, ka valodā ienākuši lamuvārdi. Saņēma labu naudu, bet gandarījuma, kādu tika izjutis darbā ar bērniem, nebija. Līdz ar aiziešanu no skolas pārtrauca arī studijas – savienot ar šo darbu tās nebija iespējams.
«Galvenais – es nekad nebiju mājās. Ļoti pietrūka ģimenes.» Ar draudzeni un meitiņu retajos vakaros, kad izdevās trāpīt interneta pārklājumā, centās runāties «skaipā». «Draudzene stāsta, ko mazā jaunu izdarījusi, bet es jau neesmu klāt, neesmu redzējis. Gribas kaut vai blakus pasēdēt, kad bērns zīmē.»
Pērnā gada augusta beigās, kad Dmitrijs tikko bija pabeidzis objektu Madonā, viņam atkal piezvanīja skolas direktors – šoreiz no Bauskas Valsts ģimnāzijas. Stāsts bija uz mata tāds pats kā pirms gadiem. No darba bija aizgājusi pensionētā fizikas skolotāja, bet jaunu atrast neveicās.
Pāris dienu vēlāk viņš jau atkal stāvēja klases priekšā. Ģimene priecājās, ka tētis vakaros ir mājās, Dmitrijs diendienā izbaudīja meitiņas klātbūtni.
Aizvadītajā mācību gadā Dmitrija alga bija ap 900 eiro pirms nodokļu nomaksas jeb 650 uz rokas. Viņš samierinās, ka pēc nodokļiem saņem par 200 eiro mazāk nekā dzīvesbiedre, strādādama ārzemniekiem piederošā cūku fermā. Dmitrijs saka – šī ir mazākā summa, par kādu viņš pašlaik ir gatavs strādāt skolā. Nozīmīgi plusi ir sociālās garantijas, paredzams darba laiks un tas, ka nekur nav jābrauc.
Cietīs labāk atalgotie
Atšķirībā no vairuma skolotāju, Dmitrija atalgojums pārsniedz oficiālo vidējo algu valstī – šī gada otrajā ceturksnī tā bija 815 eiro pirms nodokļu nomaksas. G. Catlaks to sauc par vēl vienu būtisku rādītāju. «Ja skolotājs saņem zem vidējās algas valstī, izglītības sistēma slīd uz leju. Lai ietu uz augšu, algai jābūt vismaz vidējā līmenī vai virs tā.»
Ministrijas izstrādātais jaunais darba samaksas modelis, kuram ar laiku vajadzētu padarīt skolotāja profesiju iekārojamāku, paredzēja šim skaitlim tuvināt arī pārējo skolotāju algas, lielās atšķirības izlīdzinot. Zemākās tiktu celtas līdz 760 eiro par likmi, augstākās – samazinātas līdz 1000 vai 1100 eiro «uz papīra», ja skolotājs strādās maksimāli atļauto 1,1 likmi jeb 40 stundas nedēļā.
Modeli nobremzēja abi algu līknes gali. Latvijā ir desmitiem lauku skolu, kur katrā klasē mācās tikai daži bērni, tāpēc uz diviem trim skolēniem ir viens un visbiežāk slikti atalgots skolotājs. Lielākoties tās pie dzīvības tur pašvaldības, novirzot daļu no pārējām skolām paredzētās pedagogu algu naudas. Nu tas būs liegts, un pašvaldībām nāktos mazākās skolas reorganizēt, deviņu klašu vietā atstājot sešas vai četras, vai pat slēgt, vai arī ievērojami līdzfinansēt pašām. Tāpat vajadzētu samazināt pedagogu skaitu, tāpēc pašvaldības pretojas reformai.
Savukārt lielākās skolas iebilst, jo jaunā kārtība ierobežos iespējas skolotājiem pārsniegt likmi un pelnīt vairāk.
Tikai viens puzles gabaliņš
Lai ministrija plānu realizētu, pedagogu algu budžets jāpalielina par aptuveni 10% jeb 30 miljoniem eiro gadā. Valdībā vienošanās par to vēl nav. Reforma ir atlikta vismaz par gadu. Liela pamata cerībai, ka tai tiks atrasta gan politiskā griba, gan piekritīs skolotāju arodbiedrība un pašvaldības, nav.
Pat ja brīnums notiktu, algu palielināšana ir tikai viena detaļa izglītības kvalitātes celšanā. Labāks atalgojums un lielāki konkursi augstskolās nedos rezultātu, ja viss paliks pa vecam jauno pedagogu apmācībā. Tas nemainīs situāciju, ja vienlaikus netiks prasīta darba kvalitāte skolās un nebūs motivējošas sistēmas tās novērtēšanai. Profesijas prestižs augtu, ja skolotājiem dotu lielāku autonomiju, taču arī tai jāiet rokrokā ar atlasi un augstām izglītības prasībām.
Šos puzles gabaliņus ministrija pagaidām nav pat aiztikusi. Ministre Mārīte Seile sola – pie jauno pedagogu sagatavošanas sistēmas uzlabošanas ķersies šajā mācību gadā. Līdz šim tas nav darīts, jo visi ministrijas spēki virzīti uz jauno algu modeli.
Uz brīnumu atliek cerēt arī vecākiem un skolām, kuras vēlas, lai bērnus mācītu gudri, teicami sagatavoti un ar dzīvi apmierināti skolotāji.
Dmitrijs ilgi labākus laikus negaidīs. Viņš pieļauj – pēc gada vai diviem, saņēmis augstskolas diplomu, meklēs citu darbu. Skolā viņš paliktu, ja zinātu, ka, ieguvis pienācīgu izglītību un uzkrājis pieredzi, pelnīs stipri vairāk nekā tagad, ja nebūtu jājūtas neērti ikreiz, kad skolotāji prasa labākus darba apstākļus, ja nevajadzētu pat saviem audzēkņiem tik bieži stāstīt, kāpēc skolotāja darbs ir vērtīgs un kāpēc viņš nedara kaut ko citu.
* «Re:Baltica» ir bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas organizācija, kas strādā, lai aizstāvētu sabiedrības intereses. Pētījums «Bauskas Dzīvē» publicēts saīsināti, pilns teksts lasāms interneta vietnē: http://www.rebaltica.lv/lv/petijumi/nevienlidziga_izglitiba/a/1276/jauns_gudrs_skolotajs.html.
