No 2014. gada novembra Jūlijai un Kerimam Nabibekoviem kopā ar bērniem Aleksandru (6 gadi) un Timuru (4 gadi) dzīve rit Bauskas novada Īslīces pagasta Bērzkalnos. Pirms tam viņu mājas bija Maskava, kurā dzimuši un auguši, mācījušies un par kuru vienmēr būs atmiņas.
Dzīvojot Maskavā, skolas laikā Jūlija un Kerims divus gadus ir bijuši klasesbiedri. Pēc tās absolvēšanas bija jāpaiet 17 gadiem, lai atkal satiktos un sajustu, ka vienu ar otru vieno mīlestība. Pasaulē nāca Aleksandra un Timurs. Jūlijai no pirmās laulības ir meita Darja, kurai jau ir 20 gadi, laimīgi precējusies, studē un strādā Maskavā, taču atrod laiku, lai atbrauktu pie mammas ciemos uz Latviju.
Megapole «izsūc»
Piedzimstot bērniem, arvien vairāk ģimene sapņojusi par mājiņu piepilsētā. «Maskava ir liela megapole, ļoti strauju, nevaldāmu dzīves ritmu, mūžīgi sastrēgumi, steiga un stress,» stāsta Jūlija. Kamēr abi dienu pavadījuši darbā, mazos pieskatījusi aukle. Vecāki atzīst: «Tas ir briesmīgi, ka ar bērniem pavadīt kopīgus brīžus vari tikai brīvdienās, jo pēc darba tik vien pietiek laika, lai paēstu un noliktu mazos gulēt.» Atļauties māju pie Maskavas esot dārgs prieks, jāizvērtē, kur dzīvo, jāsaprot, cik ilgs laiks būs nepieciešams ceļā uz darbu un atpakaļ – sastrēgumi, mūžīgi sastrēgumi, kuri cilvēkus pilnīgi «izsūcot», tajos pavadot pa vairākām stundām turp un atpakaļceļā. Lai aizvestu bērnus uz bērnudārzu un atrastu pie tā autostāvvietu, nākoties dārziņam apkārt riņķot pat vairākas reizes. «Tāda dzīve ļoti nogurdina.»
Sagaidot jauno – 2014. – gadu Latvijā, Jūlijai un Kerimam ļoti iepatikās Rīga un Jūrmala. Abus arvien vairāk nelika mierā doma, ka vēlētos dzīvot Latvijā, kurā ir lielāks miers, iespējas daudz biežāk būt kopā ar bērniem. Ar kādas nekustamo īpašumu aģentūras Krievijā palīdzību abiem izdevās sameklēt savu izsapņoto ģimenes māju Bērzkalnos. Tā iesākas dzīve šeit – Latvijā, pie Bauskas.
Valoda nav šķērslis
Aleksandra un Timurs apmeklē Rundāles novada bērnudārzu «Mārpuķīte». Vecāki atklāj, ka priecājas par Latvijā piedāvāto daudzpusīgo izglītības programmu, par to, ka ar bērniem daudz strādā, attīsta viņu radošās spējas, organizē konkursus. Bērnudārzā rūpējas par mazuļu fiziskajām aktivitātēm un veselību – ir nodarbības baseinā, liela uzmanība pievērsta veselīgam ēdienam, ir ļoti jaukas audzinātājas, redzama pozitīva attieksme. Maskavā valsts izglītības iestādēs to varot novērot ļoti reti.
Vecāki ir laimīgi, ka bērniem patīk apmeklēt bērnudārzu. «Timurs, kad atbraucām uz Latviju, nerunāja vispār – ne krieviski, ne latviski, taču tagad viņš latviski runā labāk nekā krieviski. Bērni savā starpā izmanto abas valodas. Mājās paši sarunājamies krieviski, gribētos, lai bērni zina un neaizmirst savu dzimto valodu,» stāsta vecāki.
Liela priekšrocība tam, lai vieglāk sāktu dzīvi Latvijā, ir krievu valodā runājošie vietējie ļaudis. Taču tas pašiem brīžiem liekot atslābt valsts valodas apguvei. Abi atceras, ka, braucot dzīvot uz Bausku, brīdināti – šī ir ļoti latviska pilsēta, neviens nerunās krieviski. Tas krievu ģimeni ļoti iepriecinājis, jo sapratuši, ka tā ātrāk iemācīsies latviešu valodu. Tagad par to smej, teikdami: «Šeit krieviski runā gandrīz visi, kāds labāk, kāds sliktāk, bet visi.»
Lai iemācītos valodu, Jūlija apmeklē latviešu valodas kursus, iegūta apliecība par pirmo līmeni, drīz sāks otrā līmeņa apmācības programmu. Abiem vecākiem ir augstākā izglītība, Jūlijai pat divas, kuras iegūtas ekonomikas un jurisprudences jomā. Viņa atklāj: «Bauskā grūti dabūt darbu, ja nerunā latviski, man ir bijis piedāvājums strādāt Rīgā. Tomēr, kamēr bērni mazi, to apvienot ir grūti.» Par ģimenes ienākumiem rūpējas Kerims, kurš pēc izglītības ir inženieris, un viņam ir izdevies visai ātri dabūt darbu Bauskā.
Mazo pilsētiņu pievilcība
Šajā laikā maskavieši ieguvuši šeit arī draugus un daudz paziņu. Jūlija teic: «Mums nav garlaicīgi.» Sākotnēji Bauskā dzīvot bijis nepierasti, jo cits citu sveicina, zina vai pazīst, abiem nākuši smiekli par frāzi «Kāpēc agrāk mēs jūs te neesam redzējuši?». Taču tagad jau ir iedzīvojušies, regulāri satiek paziņas un ir daudz cilvēku, ar ko sasveicināties. «Mūs pazīst pārdevēji, taksisti un citi. Tas ir tik neparasti, jo Maskavā ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju tas nav iespējams. Tā ir šo mazo pilsētiņu pievilcība, mīļums.» Ar lielu prieku tiekot atzīmēti latviešu svētki. Kopā ar jaunajiem draugiem sagaidīti Ziemassvētki, kas esot bijis ļoti interesanti.
«Mums patīk cilvēku attieksme, visi ir ļoti atsaucīgi, labsirdīgi, cenšas palīdzēt,» atzīst Nabibekovi. Lai gan mums, pašiem latviešiem, brīžiem šķiet, ka šoferi uz ielām brauc agresīvi, tomēr maskavieši pārliecināti, ka braucēji te ir mierīgi, neviens nesignalizējot, bijuši izbrīnīti, kad policists paudis pateicību par doto priekšroku uz ielas. «Maskavā tu nekad neko tādu neredzēsi.»
Reizēm gan pietrūkstot tuvo cilvēku, kuri palikuši Maskavā, taču viņi vienmēr rod iespēju un veidu, kā satikties. Gadumiju sagaidīt radus un draugus aicinājuši uz Bausku, ciemos atbrauca gan draugi no Maskavas un Anglijas, gan, protams, ģimene – meita ar vīru un Kerima mamma. Arī viņiem Latvija liekas ļoti skaista.
Nākotne Latvijā
Ierodoties šeit, daudz braukājuši pa Latviju, lai iepazītu tās ievērojamākās vietas. Ir pabūts Vecrīgā, Jūrmalā, Jelgavā, Siguldā, Tērvetes dabas parkā, Rīgas Zoodārzā, daudzās Latvijas pilīs, Baldonē, lai paslēpotu, aizbraukuši arī uz Tallinu un Viļņu. «Redzētais mūsos izraisīja spilgtas emocijas, iespaidus, sajūsmu – Latvija ir ļoti skaista!»
Lielu nākotnes plānu ģimenei pagaidām vēl neesot. Mērķis ir apgūt latviešu valodu, iepazīt latviešu tradīcijas, iekļauties vietējā sabiedrībā un palīdzēt izaugt saviem bērniem. Ģimene atzīst, ka ļoti patīk dzīvot Bauskā. Beidzot ir vairāk brīva laika, bet mazajiem, viņuprāt, šeit ir kā pasakā, kur ir iespēja visu dienu pavadīt pie dabas, reizēm aizbraukt uz jūru, justies brīvāk un drošāk. Jūlija optimistiski saka: «Kad paaugsies bērni, ceru, ka arī es beidzot dabūšu darbu savā specialitātē, ko ļoti vēlos.»
