Redzot raidījumā «Degpunkts» sižetu un izlasot publikācijas laikrakstā «Bauskas Dzīve» (13. un 27. janvāra numuru 2. lpp.) par nokostajiem trušiem, es nespēju palikt malā un ķeros pie rakstīšanas.
Sākās ar pasaku, bet beigās var iznākt seriāls par trušu un suņu attiecībām. Atšķirībā no suņiem trušus tur būros, un tiem nav nekādu iespēju paslēpties no plēsoņām. Suni jau var barot, cik grib, instinkts dara savu. Rudeņos tie baros meklē papildu mielastu.
Es trušus audzēju 14 gadus, man ir liela pieredze. Zinu, kāda ir sajūta, aizejot no rīta pie trušiem un ieraugot šausmu skatus. Vairākus gadus mani piemeklēja tāda pati nelaime. Policiju arī izsaucu, bet nekas jau nemainījās, jo man nebija pierādījumu, un sunīši nāca tāpat.
Tad nolēmu noķert vaininiekus ar žurku lamatām. Viens nelaimīgais iespieda savu ķepiņu un ar visu slazdu aizskrēja mājās. Es suni pazinu. Gods un slava suņa saimniekiem, viņi vainu atzina, un mēs vienojāmies par kompensāciju.
Lasot administratīvās komisijas lēmumu, man radās daudz jautājumu: 1) ja Monikas kundze tika atzīta par cietušo, vai tad sēde bez viņas klātbūtnes drīkstēja notikt? 2) Ja suņa saimnieks savu suni atpazina, vai tad ar to jau nav pierādīta sunīša vaina? Bet komisija izlēma citādāk. Laikam kādam ir ļoti liela ietekme uz administratīvās komisijas loceklēm. 3) Vai tika veikta ekspertīze, ka sunītis tiešām ir norāvies? Kā gan tas tika šķūnītī? Varbūt tajā apkārtnē dzīvo kāds cits dzīvnieks, piemēram, zilonītis, kas prot attaisīt šķūņa durvis un trušu būrus?
Lai nu viss paliek uz suņa saimnieku ģimenes sirdsapziņas! Man ir kauns, ka Latvijā dzīvo tik negodīgi kaimiņi un viņus atbalsta pašvaldības amatpersonas.
