Ceļosim! Madagaskara pārsteidz ar dabas krāšņumu un unikalitāti.
Iecavniece Anita, kas bērnībā izlasījusi visas pieejamās Džeralda Darela, Gržibovsku un Džojas Ādamsones grāmatas, pēdējā desmitgadē sākusi apceļot Āfriku, līdz šoziem nonākusi līdz Madagaskarai. Pirmatnēja daba, kas daudzviet kontinentā nav saglabāta, īpatnēja kultūrvide, unikāli augi un dzīvnieki, kas citur nav sastopami, un vietējie cilvēki, kas joprojām mīt Francijas kolonijā, ir pagāni, taču ļoti laimīgi, tā ceļotāja raksturo Āfrikas austrumkrasta salā redzēto.
Ciltis un kūrorti
Madagaskaras iedzimtie dzīvo, liek vārdus, precas pēc Mēness kalendāra. Viņi joprojām mīt ciltīs, kam ir karaļi. «Mūsu gids, kas izrādīja minimāli civilizētas vietas ar apbrīnojami melodiskiem, gariem nosaukumiem, bija kādas cilts karaļa dēls,» stāsta ceļotāja.
Salā viss pieder frančiem, tomēr vietējie bauda dzīvi un ir priecīgi par to, kas viņiem dots. Viņi mīt vienkāršās māla mājiņās, audzē rīsus, dārzeņus un augļus. «Vietējie ir nabadzīgi, dzīves ritms ir kā viduslaikos. Viņi zvejo ar koka laivām un murdiem, ar kapļiem un rokas arkliem apstrādā dārzus. Neredzēju neviena traktora, zemi rīsu laukos uzrušina ar rokām, lai pēc ūdens noiešanas neveidojas garoza. Veļu sievietes mazgā upēs, nesot grozos
5 – 6 kilometru attālumā, turpat ceļmalā žāvē – ģimenē katram ir viens krekls, viena sedziņa un vēl kādi sīkumi,» sadzīvi apraksta Anita.
Austrumu krasts ir vēsāks, bet rietumu siltākajā pusē pret Āfriku ir visi kūrorti. «Sala ir unikāla tieši ar mazo tūrisma apgrozījumu – līdz ar mūsu grupu bija daži franči un holandieši,» stāsta latviete, «jāceļo liels gabals – 14 stundu lidojums caur Parīzi. Apstākļi nav ar lielu komfortu – ne katram patiks. Kūrorta saimnieks atzina – tiek cauri pa nullēm, bet visu gadu viesus nevar nodrošināt. Te ierodas dabas tūristi, kas meklē neskartas vietas. Krievu tūristu nav.»
Labākā vaniļa
No Madagaskaras izved visaromātiskāko un dārgāko vaniļu pasaulē, no šejienes iegūst labāko vaniļas pupu stādmateriālu citu kontinentu audzētāji. «Oriģinālās vaniļas cukuru ieliekot šņabī, iznāk tāds vaniļas rums, kādu nekur citur neesmu dzērusi,» stāsta iecavniece, kas ciemkukulim atvedusi arī neparasti smaržīgu kariju.
«Salas vidū ir kalni un kanjons – viens no lielākajiem šādiem dabas veidojumiem pasaulē. Devāmies pārgājienos, peldējām lagūnās, kur ūdens ir zils vai melns, atkarībā no minerālu piejaukuma. Tas rada īpatnēju, patīkami glāstošu sajūtu.»
Madagaskarā ir mūžameži, kur vienīgajā vietā pasaulē ir tik liela lemuru dažādība. Līdz ar dažiem citiem dzīvniekiem un augiem vairākiem sugas pārstāvjiem šī ir vienīgā mītnes vieta pasaulē. Vietā ar nosaukumu Indra mīt īpaši izskatīgi lemuri, kuri dzīvo tikai brīvībā, jo nebrīvē nevairojas. Nekur citur pasaulē tie nav apskatāmi.
Mūžameži salā nav tik daudzstāvīgi kā citos kontinentos, bet tur ir tikpat zaļš un mitrs, nevis svaigs gaiss kā mūsu mežos, secina iecavniece. Klajumos apskatāmas baobabu audzes, kas citviet Āfrikā teju iznīcinātas. Tie ir iespaidīgi un krāšņi koki, no kuriem joprojām varot padzerties ūdeni, bet to nedara, lai retumus saudzētu.
Atgriešanās kultūršoks
Salas turība nāk no tradicionālā ruma ražošanas, zelta skalošanas, sudraba un citu rūdu iegulām, dārg-akmeņu ieguves un pārstrādes rotaslietās. Madagaskaras bagāto mājas ierobežo žogi un dzeloņdrātis, turīgie aizgājēji apglabāti greznos vai ekscentriska izskata mauzolejos. Salā nevienam neļauj ieceļot bez varas pārstāvju ziņas, kaut pretī esošās Mozambikas ļaudis brauk-tu labprāt, uzzinājusi Anita.
Pamatiedzīvotāji te savulaik ieceļojuši no Malaizijas, galvenā ir malagiešu valoda, bet dialekti ciltīm ir dažādi. «Cilvēki ir dvēseliski gaiši,» saka Anita, atzīstot – tur jutusies gaidīta un priecīga. Tik uzmācīga nav likusies pat vietējo bērnu naudas diedelēšana, jo sapratusi – ciemu iemītniekiem tas ir svarīgs budžeta papildinājums.
«Kad atgriezos, piedzīvoju kultūršoku, jo mūsu cilvēki savā pārticībā likās tik negatīvi, nomākti,» atzīst braucēja, «mums jāiemācās priecāties par to, ko varam sa-sniegt, jo daudzviet pasaulē cilvēkiem iespēju ir daudz mazāk.»
