Visas 20. un 21. gadsimta valdošās varas Uzvaras ielas nosaukumu Bauskā ir atzinušas par labu. Ne reizi tas nav mainīts. Sākotnējā apbūve bez pārmaiņām ir saglabājusies gandrīz visā ielas posmā no Bauskas Valsts ģimnāzijas līdz pagriezienam uz Bauskas pilskalnu. Uzvaras iela, līdzīgi Kalna un Dārza ielai, ir nozīmīga maģistrāla artērija, kā arī novada administratīvais centrs. Grūti iztēloties, ka pirms 100 gadiem šeit pļavu un sakņu dārzu viducī atradās tikai Bauskas pareizticīgo baznīca.
Audējs, kurpnieks, pulkvedis
Ielas vēstures aculiecinieks apmēram 80 gadu periodā gan ir tikai viens – 16. nama īpašnieks Laimonis Šulcs. Vēl pirms dažiem gadiem viņu bija vairāk, taču laiks plūst nepielūdzami, un vairs nevaram šos cilvēkus iztaujāt. Viņi ir aizgājuši ar savām atmiņām mūžībā.
Par Uzvaras ielas namiem un īpašniekiem stāsta 85 gadus vecais baušķenieks Laimonis Šulcs. Viņa tēvs – drēbnieks – arhitektoniski pievilcīgo ģimenes māju uzcēla 1930. gadā. Ceļojumu bērnības un jaunības atmiņās Laimonis sāk ar ielas nepāra numuru namiem: «Līkumā pie pagrieziena uz Mūsas tiltu atrodas Gruviņa māja. Viņš bija audējs, strādāja kopā ar kundzi. Uzvaras ielas zemesgabalu īpašnieki būvēja divstāvu īres namus, kuros arī paši dzīvoja. Gruviņam īres dzīvoklīši atradās pirmajā stāvā, bet viņa plašā darbnīca ar rokas stellēm – otrajā. Kad tēvs uzcēla mūsu ģimenes māju, devāmies pie Gruviņa, lai iegādātos pāris segu. Tās bija blīvi austas, skaisti pelēkas – ugunskura dūmu tonī. Otrā pasaules kara laikā tekstilijas diemžēl aizgāja postā. Es joprojām atceros patīkamo sajūtu, pieskaroties siltajām vilnas segām.»
Nākamā bija Freija māja. Uzvaras ielā viņš bijis ievērojams vīrs – brīvprātīgo ugunsdzēsēju brigādes priekšnieks un labs drēbnieks. Laimonis atminas: «Mazs puika būdams, 1938. gadā noklausījos pieaugušo sarunu. Togad Latvijas Republika svinēja pastāvēšanas 20. gadadienu, un Freijs bija saņēmis ielūgumu ar kundzi ierasties pieņemšanā pie Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa. Mūsu ielā tas bija sensacionāls fakts.»
Otrs ļoti ievērojams Šulcu kaimiņš bija Latvijas armijas pulkvedis, Pirmā pasaules kara dalībnieks Jānis Ceplītis. Viņš kā militārais eksperts piedalījās Brestlitovskas Miera sarunās 1917. gadā. Viņa jaunākie brāļi Alfrēds un Edvards arī bija Latvijas pirmās brīvvalsts pulkveži. «Ceplīša nams atradās gandrīz iepretim mūsu mājai. Pulkvedis tur nedzīvoja, vienīgi reizi pa reizei atbrauca, ģērbies pulkveža formas tērpā. Padomju un vēlākos gados Ceplīšu mājā bija vairāki dzīvokļi. Nams tika nojaukts 90. gados. Tagad tur ir skaistumkopšanas salons un autopreču tirgotava. Tā, starp citu, ir ēka, kas vizuāli un funkcionāli diezgan labi iekļaujas Uzvaras ielas apbūvē. Mūsu ģimene bauda priekšrocības, veicot vien dažus soļus pāri ielai, lai safrizētos,» stāsta L. Šulcs.
Dambretes kauliņi no pupām
Gandrīz katrā Uzvaras ielas privātmājā līdz 1940. gadam dzīvoja amatnieki. Līdzīgi bija arī Pilskalna ielā, par ko rubrikā «Ielu stāsti» pērn vēstīja ilggadējie iedzīvotāji. Uzvaras ielas vairāki namīpašnieki un īrnieki bija teicami sava aroda meistari. Laimonis min apmetēju darba meistaru Rigastu, kura algotie vīri veica arī Šulcu privātmājas ārējo apdari, kā arī Rigasta īrnieku – poļu izcelsmes kurpniekmeistaru Zabucki. Viņš bija azartisks dambretes spēlētājs.
Turpina Laimonis Šulcs: «Kurpnieks mani ieinteresēja par dambreti. Mājās pats uztaisīju koka galdiņu, bet nebija kauliņu. Bērna iztēlei jau nav robežu. No pārtikas krājumiem paņēmu melnas un baltas lielās kāršu pupas, pārgriezu viducī, un kauliņi bija gatavi! Atnācu pie Zabucka uzspēlēt. Viņš bija sajūsmā! Otrā pasaules kara laikā pilsētniekus, kuriem bija gana liela piemājas teritorija, aicināja audzēt tabakas lapas armijas vajadzībām. Laikam tā bija izturīga šķirne, kam nevajadzēja daudz siltuma. Un, lūk, Zabucka kundze kļuva par brigadieri, veikli organizējot tabakas audzēšanu Uzvaras ielā.»
Ļoti pieprasīts amata meistars bija Voldemārs Pavasars – aku cementa grodu ražotājs. Savukārt namīpašnieks Misas kungs, Laimoņaprāt, neinteresējās ne par ko citu, izņemot medības. Uzvaras ielas mazo veikaliņu īpašniekiem – arī Laimoņa tēvam – kaimiņš nereti dāvināja nomedītos zaķus.
Prasmīgi atjauno ēku
Diendienā ejot garām, pērnvasar biju lieciniece Uzvaras ielas 12. nama rūpīgajam, pārdomātājam fasādes remontam. Saimnieki, padzirdot manu novērojumu, attrauc: «Laikam esam pašpietiekami un nealkstam reklāmas. Nē, nē, savu namu nepieteiksim konkursam «Bauskas rota!».» Aināra Jasūna un Dairas Zemtures ģimene ir Uzvaras ielas 12. mājas jaunie iedzīvotāji. Ar iedziļināšanos un lielu pietāti pret ielas vēsturisko veidolu viņi atjaunoja sava nama fasādi un iekārtoja pagalmu, uzbūvējot vasaras terasi.
Ar Dairu satiekos viņas birojā, kas arī atrodas Uzvaras ielā, pie pareizticīgo baznīcas. Tautas valodā to joprojām dēvē par «partkoma» (komunistiskās partijas rajona komitejas) namu. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem šeit ir mājvieta Zemesgrāmatu nodaļai, notāriem, citām organizācijām un Bauskas bērnu bibliotēkai. Ēka pieder Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai.
Saglabā dokumentus
Daira mani izbrīna, noliekot uz galda biezu mapi ar Uzvaras ielas 12. nama dokumentiem. Visi ir oriģināli, ko iepriekšējie saimnieki saglabājuši un nodevuši Jasūnu ģimenei.
Daira skaidro: «Dokumenti ārkārtīgi precīzi ataino īpašniekam Otto Ronkam savulaik piederējušās mājas vēsturi. Viņš bija uzņēmējs. Ēkas pirmajā stāvā atradās rakstāmlietu veikals, saimnieku dzīvokļi ar verandu, bet otrā stāva telpas Ronks izīrēja. Saimnieks uzdāvināja namu vijolniecei Lilitai Streičai, bet viņa tajā uzturējās neilgi. Mums pat mājas grāmata ir saglabājusies. Pēdējais ieraksts veikts 1997. gadā, apliecinot, ka ēkas īpašnieks tagad ir Ainārs Jasūns un viņa ģimenes locekļi. No trim mantiniekiem šo namu Ainārs nopirka 1998. gadā. Atjaunojām fasādi, iestādījām dzīvžogu, bet 2015. gadā nolēmām vēlreiz veikt uzlabojumus. Apbraukājām pilsētu, aplūkojām atjaunotos namus, lai izvēlētos fasādes pamattoni. Tajā gadalaikā viss izskatījās pelēks. Beidzot ar meistariem vienojāmies par gaišu, neitrālu fasādes krāsu, kas harmonizē ar jaunajiem apdares ķieģeļiem. Uzvaras ielas apbūve veidota tā, ka ēkas atrodas tuvu ielai, toties iekšpagalmi citu acīm paliek apslēpti. Ielas trokšņi netraucē, savā pagalmā jūtamies kā laukos. Uzvaras iela ir ļoti laba vieta dzīvošanai, jo visur varam nokļūt kājām.»
Silta un mierīga mājvieta
Gluži kā rūķu namiņš ar nelielu augļu dārzu «Mednieku nama» fonā izskatās Broņislavas Zarembo īpašums. Saimniece priecājas, ka esam viņu apciemojuši, un sāk stāstu, norādot uz lielu, aizmigušu runci: «Viņš atnāca, kad nomira kaimiņiene, kaķa saimniece. Dzīvnieki laikam jūt, kam var uzticēties. Ar ielas iedzīvotājiem ciešu draudzību neuzturu, bet ilggadējos kaimiņus pazīstu un zinu, kā viņiem sokas. Tagad mūsu ielas namos galvenokārt dzīvo jauni īrnieki. Arvien mazāk kļūst pazīstamu seju.»
Mājiņu nopirkuši vēl padomju laikā. Tas bija nojaukšanai paredzēts grausts, bet Broņislavas vīrs Onufrijs namu atjaunoja, ūdensvadu un gāzes apkuri ierīkoja. «Aku saglabājām, lai būtu ūdens dārza laistīšanai. Jau krietnu laiku esmu atraitne. Vasaras paiet, strādājot dārzā. Ziemā lasu avīzes un žurnālus, kopju istabas puķes. Uzvaras iela ir smuka un kārtīga, man patīk šeit dzīvot,» teic Broņislava Zarembo.
Patīkami kaimiņi
Spilgtas bērnības atmiņas par dzīvi Uzvaras ielā ir Laimoņa Šulca meitām Mārītei Šulcei un Signei Pansovai. Viņu mamma Velta no radinieces Elmas Jesens-Padēlas mantoja divstāvu īres namu Uzvaras ielā 14. Mārīte neapmeklēja bērnudārzu, bet dienas vadīja kopā ar Elmas tanti – vectēva māsu.
Mārīte atceras gandrīz visus mājas iedzīvotājus: «Elmas kaimiņi bija Misiņu, Ātrenu, Kožemjakinu ģimene, skolotāja un režisore Mirdza Purva un dzejnieks Ziedonis Purvs, kuru nesatiku, jo pāris jau bija šķīries. Misiņiem tik ļoti iepatikās manas jaunākās māsas vārds Signe, ka savu dēliņu viņi tāpat nosauca. Signe Šulce un Signis Misiņš Bauskas 1. vidusskolā bija klasesbiedri. Ātreniem bija bērni Atis, Laima un Ausma. Padomju laikā Elmas tantes namu nacionalizēja, bet viņa vienalga jutās kā saimniece. Pagalmā auga biezi avenāji, arī citi ogu krūmi. Katru vasaru tante un es lasījām avenes un ērkšķogas. Pilnos spainīšus izdāļājām visiem mājas iedzīvotājiem.»
Nacionalizēta tika arī Šulcu māja, iekārtojot īres dzīvoklīšus. Ģimene joprojām ar prieku atceras savus brīnišķīgos kaimiņus – ārstus Emīlu Zelli un Janīnu Kražovsku, Zigurda Niedrīša, Marčenkovu ģimeni. Turpina Mārīte Šulce: «Dakteres Kražovskas dēls Florians bija mans līdzaudzis, kopā spēlējāmies. Arī Marčenkovu meita Tatjana – tagad Pārtikas un veterinārā dienesta vadošā speciāliste – bija mana laikabiedre. Reiz nolēmu šķūnītī ierīkot muzeju. Mūsu sētas bērni dedzīgi atbalstīja šo domu un nesa uz «muzeju» visu, ko vien atrada pagalmos un uz ielas. Mūsu īpašais rekvizīts bija aprūsējusi metāla ķivere.»
Baro un glauda zirdziņus
Signe Pansova dalās atmiņās par 60. gadu beigu – 70. gadu sākuma īpašo gaisotni: «Sestdienās no laukiem zirgu pajūgos uz Bauskas veco tirgu brauca laucinieki. Pie mūsu mājas viņi nogriezās uz Skolas ielu. Pie elektrības staba kaimiņu pagalmā piesēja atpūtināt zirgus, bet paši aizgāja uz tuvējo pārtikas veikalu, lai bērīšiem nopirktu rupjmaizes ķieģelīti. Kamēr zirgu saimnieki bija projām, mēs, bērni, pagalmos saplūcām pienenītes, arī kārtīgus zāles kušķus un skrējām barot zirdziņus. Pieskārāmies to samtainajiem purniņiem, glāstījām, līdz tie sāka klusītiņām bubināt. Es vēroju zirgu tvirtos ķermeņus un biju izbrīnīta par krāsu toņiem, kas mirdzēdami veidoja nianses. Tā bija mana pirmā nojausma par krāsu kolorītu. Epizode ar zirgiem man ir palikusi atmiņā kā glezna.»
Skolas ielu tolaik klāja skaistu, šķeltu akmeņu bruģis. Vēl pirms Otrā pasaules kara tos atveda no Zviedrijas. Signe turpina: «Man bija ļoti žēl, kad bruģi uzlauza, akmeņus sameta kaudzēs un aizveda. Mūsu bērnībā Uzvaras ielā bija baložu pilni pagalmi. Tie bija skaisti putni, kas meklēja ēdamo paši. Milzu bari reizēm nolaidās Uzvaras un Skolas ielas krustojumā. Nezinu, kas notika, jo visi baloži pēkšņi pazuda kā aizslaucīti. Tagad ļoti priecājos par meža baložu pāri, kas jau daudzus gadus dzīvo sudrabeglē pie mana loga.»
Elegants nams
Uzvaras ielas apbūvē īpaši pamanāms ir klasicisma stila tradīcijās ieturētais Alaiņa nams ar 18. numuru. Tā 30. gadu sākumā bija vienīgā no ķieģeļiem būvētā gludi apmestā ēka, jo visām pārējām bija koka karkass, pārklāts ar apmetumu. «Tik perfekta nama, kura ārējā un iekšējā apdarē pirms 87 gadiem tika izmantoti tā laika vislabākie materiāli, Bauskā nav bijis!» iesaucas Laimonis Šulcs. Tā bija pirmā dzīvojamā māja pilsētā ar plašu vannas istabu un artēzisko urbumu pagalmā. Alainis bija saņēmis lielu mantojumu, ko tērēja būvniecībai. Pat žoga balsti bija izgatavoti no ozolkoka. Daļu apdares materiālu veda no ārzemēm, jo Latvijā nebija tik plaša izvēle.
Nacionalizētajā Alaiņa namā 50. gados piešķīra dzīvokļus komunistiskās partijas vadošajiem darbiniekiem. Tikko kāds tika paaugstināts amatā un pārcelts uz Rīgu, viņa vietā uzradās cits funkcionārs, atceras Laimonis. Viņš bija pazīstams ar Alaiņa kundzi un nama pārvaldniecēm. Diemžēl viņas jau ir mūžībā. Mantinieki Alaiņa namā pastāvīgi nedzīvo.
VĒSTURISKĀ UZZIŅA
Uzvaras iela Bauskā
Līdz Pirmajam pasaules karam vietā, kur atrodas Uzvaras iela, bija Bauskas pilsētai un Bauskas pareizticīgo draudzei piederošas teritorijas – pļavas un dārzi.
1881. gadā pēc arhitekta J. F. Baumaņa projekta tika uzcelta Bauskas pareizticīgo baznīca.
20. gadu sākumā neapbūvēto teritoriju pašvaldība sadalīja gruntsgabalos un izlozē piedāvāja iegādāties zemi privātmāju celtniecībai. Šo mikrorajonu dēvēja par jauno Bausku. Ielai tika dots Uzvaras vārds.
1926. gadā iepretim baznīcai sāka būvēt Bauskas pamatskolu, ko atklāja 1930. gadā.
1934. gadā uz jauno namu tika pārcelta Bauskas Valsts ģimnāzija.
Otrā pasaules kara laikā skolas ēka daļēji tika sagrauta. Pēc atjaunošanas 1951. gadā darbu turpināja Bauskas 1. vidusskola. Sākumskolas korpusu uzbūvēja 1975. gadā.
1959. gadā Uzvaras ielā uzcēla daudzdzīvokļu namu, ko pilsētnieki nodēvēja par «kremli». Šajā ēkā dzīvokļi tika piešķirti valsts iestāžu vadītājiem, ideoloģiskajiem darbiniekiem, drošības struktūrās strādājošajiem. Pirmajā stāvā līdz pat 21. gadsimta sākumam atradās pārtikas veikals.
1967. gadā ekspluatācijā tika nodots Bauskas rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas nams (tagad – Bauskas novada pašvaldības administratīvā ēka), 1968. gadā – jaunuzceltā Skaitļošanas mašīnu stacijas ēka (bijusī Bauskas pilsētas domes administrācijas ēka).
1968. gadā Uzvaras ielā 3 atklāja jauno Latvijas Komunistiskās partijas Bauskas rajona komitejas namu (tagad – Bērnu bibliotēkas, citu iestāžu un biroju ēka).
1964. gadā Uzvaras ielā 24 tika atklāts Latvijā pirmais Mednieku un makšķernieku biedrības vietējās nodaļas nams, kas tika celts par biedru naudas iemaksām. Šeit joprojām var iegādāties makšķerēšanas un medību licences. Vēl ēkā atrodas firmas «Intarsija» restaurācijas darbnīca.
No 1983. gada 21. jūlija līdz demontāžai 1990. gada 29. oktobrī blakus toreizējai Bauskas rajona izpildkomitejai (tagad – novada domes administrācijas nams) laukuma stūrī atradās tēlnieka O. Siliņa veidotais, arhitektu E. Salgausa un A. Zoldnera projektētais Ļeņina piemineklis, bet laukums tika nodēvēts par Ļeņina laukumu.
Jaunās tūkstošgades sākumā, īstenojot tirdzniecības un biroju kompleksa būvniecības projektu, Uzvaras ielā tika aizbērts dīķis.
Ielas rekonstrukcija sākās 2009. gadā. Vairākās vietās tika nozāģētas liepas, paplašināta brauktuve un dažu ielas posmu malā ierīkotas autostāvvietas. Uzvaras ielas un Brīvības bulvāra krustojumā pirms Mūsas tilta 2014. gadā tika izveidota transporta apļveida kustība.
Dati: Aigars Urtāns, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs.
