Biju vīlusies, kad Saeimas vēlēšanās šķietami gudro zemgaliešu atbalsta lielākā daļa aizgāja Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), taču nu ir šo pilsoņu lielā izdevība prasīt taustāmus un sabiedrībai derīgus rezultātus no ZZS premjerministra. Vai un kāds būs efekts, var tikai minēt, dzirdot Māra Kučinska TV kameras priekšā atklāto – ja līdz ar Lielbritānijas privilēģijām 200 tūkstoši Latvijas pavalstnieku tur vairs nesaņemtu pabalstus, «mēs nevaram viņus visus aicināt mājās, jo mums vispirms vajadzīga izaugsme». Tā vietā, lai izmantotu iespēju atgūt uzņēmīgos tautiešus, Kučinskis mierīgi pasaka – briti, īri, zviedri, vācieši, paturiet jūs mūsu strādīgos migrantus, mums viņus nevajag! Grūti iedomāties greizāku attieksmi no sabiedrības interesēs strādājoša premjerministra.
Tikpat nevajadzīga Latvijai pēkšņi var izrādīties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija jeb OECD, jo nepatiku pret to izrāda ZZS mūžīgais «premjerministra kandidāts» Aivars Lembergs. Starptautisko reitingu un tirgu iespējas laikam nav nekas, ja vien Ventspils no amata atstādināto «hūtesvīru» un viņa domubiedrus atstās mierā korupcijas apkarotāji un finanšu legalitātes uzraudzītāji, kuru kapacitātes celšana ir OECD stingra prasība.
Tiesa, pieprasīt labu darbu no jebkura deputāta vai valdības ir ikviena pilsoņa tiesības, taču saprotu, cik pievilti pašlaik jūtas tie, kuri balsoja par «Vienotību» un meklē jaunu demokrātiski liberālu spēku, kam vismaz sākumā caur rožaino solījumu apmetni nelīstu ārā savtīguma āžakāja. Šķiet, varam droši vīt bēru vaiņagu partijai, kuras vadītāja pat pēc totālās izgāšanās ar izmisīgo vēlmi celt personisko reitingu kā valdības galvai tā arī nespēja paškritiski nolikt «scepteri», bet apsaukāja atbildību pret vēlētājiem vēl saglabājušos kolēģus par «nodevējiem». Nez, vai šajā kategorijā nenonāks visi mīnusu licēji, kas patiesībā liedza Solvitai Āboltiņai iekļūt parlamentā.
