Vecumnieku novada Skaistkalnes pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības «Mačeni» īpašniece Dace Stankēviča saimniekošanu un dzīvi laukos raksturo tieši: «Mums svarīgs ir viss latviskais.» Apzināti izvēlēta dabai draudzīga uzņēmējdarbība, jo gribējies pašiem būt dzimtās zemes saudzīgiem izmantotājiem un veselīga uztura lietotājiem.
Darba smagums nenobaida
Dace atceras sākumu, kad ar velosipēdu braukājusi no Skaistkalnes, lai koptu pirmās trīs gotiņas. Pamazām saimniecība paplašinājusies tik daudz, lai ģimenes spēkiem varētu veikt darbus. Pašlaik ir 16 slaucamu govju un seši teliņi, kuru galvenā aprūpēja ir meita Sanita. Viņa neslēpj, ka divas reizes izmēģinājusi dzīvot un strādāt Rīgā, taču dažādu apstākļu dēļ atgriezusies laukos. Dzīve šeit ir pievilcīgāka par lielpilsētas ritmu. Darbs grūtāks gan.
«Mačenos» pārvērtības notikušas mērķtiecīgi, lēšot, kā izmantot iespējas, ko valsts sniedz lauksaimniekiem un ko paši var izdarīt. D. Stankēvičas pārziņā ir visas dokumentārās jeb, kā laucinieki saka, – papīru lietas. Īpašniece tikko izturējusi gadskārtējo sertifikācijas institūcijas «Vides kvalitāte» ikgadējo pārbaudi, kas notiek gan dabā, gan dokumentos. Pēc šāda eksāmena var uzelpot, jo tas ir nokārtots. Ar mačeniešiem raksturīgo omulību viņi smej, ka papīru pilna viena «Maximas» lielveikala iepirkumu soma. Tik plašs un stingrs ir vērtējums bioloģiskajām saimniecībām, kuras no valsts saņem prāvākas subsīdijas.
Lauku atbalsta dienesta un Eiropas Savienības fondu iezīmētā un piešķirtā nauda ļāvusi attīstīties. Saņemti papildu līdzekļi slaukšanas aparāta, piena dzesēšanas iekārtas, kūtsmēslu transportiera, siena grābekļa iegādei. Atbalsts savulaik piešķirts mēslu krātuves izbūvei. Tas viss ļauj nodrošināt bioloģiskās saimniekošanas principus. No tiem «Mačenos» nedomā atkāpties.
Atgriežas senču vietā
Skaistkalnes pagasta «Mačeni» bijis Daces mammas brāļa Leona Kandroviča un viņa sievas Kates īpašums, kas zaudēts, varām un ekonomiskajām formācijām mainoties. Latvijas trešā atmoda ļāva atgūt īpašumus, un tādējādi mūsu valsts simt gadu griežos Daces ģimene nokļuvusi radu mājvietā. Viņas vīra Ilmāra Apses tēva dzīvesvieta savulaik arī atradusies netālu no «Mačeniem».
Varētu sacīt, ka senču darbīguma atbalss ir saklausīta un notikusi atgriešanās ar dzimtu pirmsākumiem saistītās vietās. Droši vien arī tādēļ šeit milzu paveiktajā ir jūtama sirds klātbūtne. Rūpes par latviskas vides, latvisku vērtību saglabāšanu nezūd, šis gēns manāms jaunajā paaudzē. Tas ir vērtīgākais, ko kāda dzimta spēj dot savai valstij, kas pēc pāris gadiem svinēs lielo apaļo jubileju. Pārvērtību laika ritums noticis arī «Mačenos», bet to laikmetīgumā cauri jaušams no pagātnes ņemtais pamatīgums un radošums daudzās lietās.
«Mačeni» ir kļuvuši par dzimtu pulcēšanās vietu, lielākus darbus darot un atpūšoties. Kad ierodas dēli Jānis, Andris un Juris, darāmais šķiras. Juris šeit dzīvojis kopš četru gadu vecuma, jūt ar mājām īpašu saikni. Kopā ar brāļiem apgūts betonētāja arods, darbs pa visu Latviju un pat Izraēlā. Viņš pieļauj domu par atgriešanos. Te tik daudz kas saista. Paša veidotais akmeņu krāvums, iecerēs auklētais un nu jau iekārtotais dīķis, mīļie tuvinieki.
Mazmeita Līga pašlaik ir «Mačenu» pastāvīgā jaunākā iemītniece un šajā rudenī sāks mācības Skaistkalnes vidusskolas 6. klasē. Bērnu skolas biedriem un draugiem šeit ir ierasta pulcēšanās vieta, jo padomāts, lai visām paaudzēm ir savas nodarbes. Semināru, ekskursiju, latvisko gadskārtu, jubileju un ģimeņu satikšanās vieta.
«Sendienu» liecības
Tehnoloģiju laikmetā viegli pazaudēt senču tikumus un garu, vajadzīga īpaša uzņēmība noturēt senatnīgo un piešķirt tam dzīvīgumu. Tas lieliski izdodas, jo viss vēsturiskais, kas apkopots ģimenes iekārtotajā muzejā «Sendienas», ir domās un pašu rokām tapināts un izauklēts. Tik daudz stāstu par atsevišķiem priekšmetiem, to iegūšanu, sagatavošanu eksponēšanai un pielietošanu, kāda tā bijusi senākā un ne tik tālā pagātnē, grūti atrast kādas lauku sētas privātā kolekcijā.
Ilmārs ir pagātnes liecību galvenais vācējs un pārzinātājs. Viņu labi papildina Dace, un stāstos ieklausās mazmeita Līga, krājot zināšanas. Skaistkalnes pagasta iedzīvotāji zina par Ilmāra aizraušanos, un daudzi palīdz krāt pagātnes dārgumus. Ekspozīcija sastāv no tematiskām sadaļām, piemēram, svari un mēri, meža izstrāde un aprīkojums, ugunsdzēsība, skolas, medicīna un farmācija, zemes apstrāde utt.
Īpaša telpa ierādīta piena pārstrādei, kas loģiski saprotams, jo paši taču darbojas šajā jomā. Vērtīgi, ka saglabāts kādreizējo pienotavu un krejotavu inventārs. Redzams aprīkojums no Skaistkalnes pienotavas, kā arī senākas iekārtas. Neparasts, piemēram, ir no koka darināts sviesta valcis, ja tā var sacīt. Ar šo iekārtu veidots kūluma biezums, nospiests liekais šķidrums. Nesen iegūts konfekšu «Gotiņa» ietinamo papīrīšu liels krājums. Izrādās, ka to ir simtiem un tik dažādi! Arī savulaik Bauskā ražotās šī veida produkcijas iesaiņojuma variants.
Valsts akciju sabiedrības «Rīgas piena kombināts» gadskārtējā zemnieku saimniecību sadarbības partneru vērtējumā nominācijā par Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu apbalvojumu 2014. gadā ir saņēmuši Daces Stankēvičas un Ilmāra Apses «Mačeni». 2008. gadā zemnieku saimniecība bijusi pieteikta Latvijas lauksaimnieku konkursam «Sējējs», iegūta veicināšanas prēmija un diploms. Kopš 2001. gada krājusies atzinība un balvas, kas saņemtas sakoptāko lauku sētu konkursā Skaistkalnes pagastā. Pēc administratīvi teritoriālās reformas ievērība gūta Vecumnieku novadā.
UZZIŅAI
Zemnieku saimniecība «Mačeni» bioloģiskās saimniecības statusu ieguvusi 2004. gadā. Sertifikāts noturēts, un 2015. gadā saņemts bioloģiskās apskates saimniecības statuss. Izveidota kultūrvēsturiska ekspozīcija jeb muzejs «Sendienas».
Pamatvirziens – piena lopkopība, vidējais izslaukums laktācijā 5000 kg. Produkciju visu pastāvēšanas laiku piegādā akciju sabiedrībai «Rīgas piena kombināts».
Apkopj 46 hektārus aramzemes, audzē graudaugus lopbarības ieguvei, labības malšanai lieto pašu dzirnavas. Augsnes mēslošanai izmanto tikai kūtsmēslus.
Izveidota latviskai lauku sētai raksturīga infrastruktūra. Mūsdienīgi pārvērsta viena dzīvojamā ēka, saglabāta sena klēts, uzcelta lopu mītne, ierīkotas nojumes vēsturiskajiem eksponātiem, senā koka māja «Silmači» izmantota senlietu izvietošanai, uzbūvēta pirts, ierīkota aktīvās atpūtas zona ar plašu zivju dīķi.
