Rudens izsenis ir kāzu laiks. Šoreiz būs stāsts par kādu mums neparastu laulību ceremoniju.
Septembra vidū vīra kārtā iegāja bijušais Bauskas pilsētas pamatskolas skolotājs Kristaps. Līgavu pirms pāris gadiem viņš bija noskatījis, esot brīvprātīgā darba misijā Indonēzijā. Satikšanās ar vietējo meiteni Putriani Kristapam bija liktenīga, jauniešu starpā uzplauka mīlestība, kas šogad viņus savienoja ģimenē. Laulību ceremonija notika pasaules «viņā malā» – Putriani dzimtenē. Par laulību norisi stāsta Kristapa mamma, Bauskas Valsts ģimnāzijas skolotāja Sarmīte Ābelniece.
Milzīgs satraukums
No saviļņojošā notikuma pagājušas pāris nedēļas, Sarmītes stāstījumā vēl daudz emociju. Viņa neslēpj, ka līdztekus pārsteigumam, ko dēls viņai sagādājis, par sievu izvēlēdamies indonēziešu meiteni, kāzas bija fantastisks piedzīvojums, iespēja iepazīt zemi, uz kuru tūrisma braucienā diezin vai aizdotos.
«Neslēpšu, biju ļoti satraukusies. Tās katrai mātei saprotamas emocijas, kad dēls precas. Mani mulsināja svešie rituāli, kurus nācās apgūt īpašos pirmsceremoniju mēģinājumos. Bažījos, kāda šajās tradīcijās būs mūsu – vecāku – loma. Par pēdējo varu teikt – viss bija, kā nākas. Jaunlaulātie pauda cieņu, pateicību un mīlestību vecākiem par visu, ko bijām viņiem veltījuši,» atklāj Sarmīte.
Pusotrs tūkstotis viesu
Neiedziļinoties detaļās, jāteic, ka Kristapa ceļš līdz vīra statusam nebija viegls. Lai arī Putriani ir mūsdienu tradīcijās augusi meitene, laulību ceremoniju noteica vairāki nacionālie, reliģiskie un sabiedriskie aspekti.
Putriani ģimenei ir aristokrātiska izcelsme, tādēļ laulību norisē ievērotas vairākas statusam atbilstīgas normas. Kāzas tika rīkotas trīs dienas, uzaicinot uz tām 1500 viesu. Laulību ceremonijās tika ievērotas laicīgās, reliģiskās, kā arī etniskās tradīcijas, protams, respektējot šo laiku normas. Tomēr vairāki rituāli veikti, pietuvinot tos seno laiku paražām.
Piecpadsmit dāvanu
Esot līgavaiņa kārtā, Kristapam teju divus gadus bija «jāiegūst» nākamās sievas vecāku labvēlība, gādājot līgavai dāvanas. Tās bija galvenokārt praktiskas, turpmākajā dzīvē noderīgas mantas: somiņa, apavi, smalki apģērbi, rotas. Topošajam vīram simboliski vajadzēja apliecināt, ka viņš spēs gādāt par sievu un kopdzīves sākumā viņai būs pašas nepieciešamākās lietas. Kāzu dienā šīs dāvanas, kurām obligāti jābūt nepāra skaitā, tika iesaiņotas plānā papīrā, nesēji tās svinīgi ienesa ceremoniju telpā.
Kāzās pirmā bija žēlastības izlūgšanās no vecākiem un piedošanas diena. Līgava, pēcāk arī līgavainis pa tepiķi uz ceļiem rāpoja pie sēdošajiem vecākiem. Jauniešiem simboliski uz galvas lēja ūdeni, kaisīja ziedlapiņas. Tā vecāki viņus «notīrīja» no bijušajiem grēkiem un, sniedzot svētību, vēlēja laimi, cienāja ar rīsiem, tīru ūdeni. Pieaugušais cilvēkbērns tika šķīstīts un kā nevainīgs, nomazgāts un pabarots eņģelis sagatavots jaunajai dzīvei.
Nogurdinošā smaidīšana
Otrajā kāzu dienā bija oficiālā reģistrācijas ceremonija. Te laicīgās dzīves rituālos liela loma bija vecākiem, tuvākajiem radiem, kā arī Kristapam. Piedalījās amatpersonas, garīdzniecības pārstāvji, Kristaps un Putriani par vīru un sievu tika paziņoti, parakstoties laulību apliecībās, kuras rotā jauniešu fotogrāfijas. Gredzenu vilkšana pirkstā nenotika, to jaunieši izdarīja pēc ceremonijas.
Mīlestību nevajadzēja apliecināt skūpstoties. Kristapa lūpas vien nedaudz pieskārās Putriani pierei. Šajā ceremonijā nogurdinošākā bija smaidīšana, roku spiešana, pateicības izteikšana indonēziešu valodā un kopīgā fotografēšanās ar sveicējiem.
Divmetrīga torte
Visi 1500 viesi vienlaikus gan kāzās neieradās. Daži bija pirmajā, citi otrajā vai trešajā dienā. Putriani klases un studiju biedri, kā arī daži Kristapa draugi, kas atlidoja no Anglijas, bija jautri, bezbēdīgi. Viesi sveica jaunlaulātos, pasniedza dāvanas, galvenokārt naudu, un pretī katrs saņēma piemiņas veltes. Turpat blakus strādāja pavāru brigāde, kuras gatavoto maltīti viesi nobaudīja, pārmija kādu vārdu, un vairums no viņiem steidzās projām.
Tika griezta divus metrus augsta torte, kas īstenībā bija mulāža – plastmasas izstrādājums, kas noziests ar plānu krēma kārtiņu. Vizuāli tā bija iespaidīga, taču jaunā pāra un tuvāko viesu cienastam bija sarūpētas citas – gardas un ēdamas tortes.
Jasmīnu smarža
Trešās dienas ceremonija notika greznā hotelī, kur dominēja etniskie, Javas salas augstmaņu rituāli. Jauno vīru, sievu, vecākus tam īpaši saposa. Ar Sarmīti strādāja friziere, grimētāja, viņu ietērpa speciāli šūtā apģērbā. Protams, jaunais pāris tika posts jo īpaši, apģērbā, kā arī telpas noformējumā ietverot simboliskus elementus. Bija daudz dzīvo ziedu, Sarmīti, Putriani apņēma aromāts no jasmīnu ziediem. Noformējumā netrūka auglības simbola – banānu. Kristapa un Putriani tērpu greznoja dižciltīgumu apliecinoši simboli: ieroči, bizes, rotas uz rokām, pleciem, galvas.
«Te atkal notika dažādi rituāli. Tos bijām izmēģinājuši, ja kas nebija skaidrs, tuvumā stāvošā ceremonijas palīdze deva neuzkrītošas komandas, kā jārīkojas. Es spēlēju sev uzticēto lomu gan tādēļ, ka tas bija interesanti, gan tādēļ, ka tas bija mans mātes pienākums,» stāsta Sarmīte.
Skan «Prāta vētra»
Tad atkal bija gara un nogurdinoša fotosesija, filmēšanās, pozēšana ar viesiem. Skanēja mūslaiku popmūzika, pasaules populāro hitu vidū bija arī «Prāta vētras» dziesma «My star». Taču tas bija tikai jautrākam noskaņojumam, jo nekāda dejošana nenotika.
Vakarā, kā jau kāzās pienākas, viesi, tuvinieki, jaunais pāris iekārtojās viesnīcas numuriņos, jo visi bija pelnījuši atpūtu pēc nogurdinošā «trīsdiennieka». Pēc pāris dienām jaunā ģimene un vecāki svinīgi pateicās apkalpojošajam un tehniskajam personālam.
