Pirmdienas rītā Vecumnieku novada domes priekšsēdētājas Aigas Saldābolas kabineta durvis ir vaļā – jaunajā amatā viņa nostrādājusi mēnesi, un rīta piecminūtes – aktuālo darbu apspriedes ar pašvaldības darbiniekiem – ieilgstot līdz stundai. Iepriekš lauku konsultantes darbā līdz ar profesionālo padomu Aigas galvenais trumpis bija izpratnes pilnas sarunas ar cilvēkiem. Viņa pati dzīvē daudz pārbaudīta, tāpēc prot iejusties citu ādā un arī intervijā neslēpj aizkustinājuma asaras.
Vai esi iejutusies jaunajā amatā?
– Ir labi, lai gan es drošāk justos Kurmenē vai Bārbelē. Tā ir liela atbildība – seši pagasti. Lēmumi jāpieņem tā, lai neciestu iedzīvotāji un novads attīstītos. Komanda ir laba, ja ko nesaprotu, eju, prasu padomu, runāju ar speciālistiem. Mājās mēs visu pārrunājam, un arī šeit nav nekas slikts apspriesties ar cilvēkiem, kas ir kompetenti savā nozarē.
Pa īstam mani biedē iziešana publikas priekšā, pat ļoti. Kaut arī dejoju uz skatuves, kad jārunā, nevaru pateikt elementāras lietas. Sausa mute, neatceros nevienu vārdu, pati pēc tam brīnos, kā tas iespējams. Es ar to strādāju un mācos, man vienkārši jātiek galā. Domes priekšsēdētājs ir zelta poga novadam, kā viņš sevi pasniedz, tāds iespaids par novadu veidojas.
Cik ilgi briedi šim amatam?
– Pirmo reizi pateicu – nē. Divas nedēļas biju aizbraukusi atpūsties, kad atgriezos, iepriekšējais domes vadītājs Rihards Melgailis (saņēmis Saeimas deputāta mandātu – red.) uzrunāja mani vēlreiz – ir jākandidē. Es redzēju te citu cilvēku, jo man pašai tas nebija mērķis. Lauku konsultantes amats man bija sirdsdarbs, un es turpināšu tikties un sarunāties ar cilvēkiem.
Pirmais darbs, kas man jārisina, ir Vecumnieku cietuma ēku izmantošana pēc tā slēgšanas. Esam tur bijuši ar speciālistiem, vērtējuši, un šķiet, ka nepavilksim. Mūsu ideja bija izveidot aprūpes iestādi guļošiem pacientiem pēc insulta. Izremontēts tur labi, bet ir problemātiski aprīkot cilvēkiem ar kustību problēmām – telpas ir šauras. Nezinām arī, cik ātri varētu aprūpes vietu piepildīt.
Kādu redzi novada lomu reģiona un Latvijas mērogā?
– Attīstības perspektīvas vēl neesmu vērtējusi, tas darbs man ir priekšā. Neredzu, ka vajadzētu Vecumnieku novada apvienošanos ar kādu citu teritoriju, un par apriņķu veidošanu vai jaunu teritoriālo reformu pagaidām nekas nav skaidrs. Mūsu uzņēmējiem ir izdevīgs tuvums Rīgai ar galveno tirgu, un pašvaldība nekad nav liegusi darbīgiem cilvēkiem padomu, cenšamies sakārtot ceļus, piedāvāt brīvu zemi jaunajiem lauksaimniekiem. Pašvaldības uzņēmējdarbības konsultante izveidojusi uzņēmēju anketu, no kuras iegūsim informāciju par viņu vajadzībām.
Vai esi jau satikusies ar citu pašvaldību vadītājiem?
– Ar deju kolektīvu uzstājoties Aknīstē, tikos ar novada vadītāju, izvaicāju par pieredzi. Esmu tikusies ar kolēģiem Pašvaldību savienības sanāksmē Koknesē, šonedēļ Jelgavā, cenšos sarunās izzināt darbības metodes, aizgūt idejas. Man jāpierod pie mēroga, jo līdz šim par vispārēju novada attīstību tik daudz nebiju domājusi.
Kur ir tavas ģimenes saknes?
– Es nāku no Valmieras. Mana mamma 70. gados atnāca strādāt uz Uzvaras kolhozu Gailīšos Bauskas rajonā. Viņa tur bija labākā slaucēja. Kad biju 6. klasē, atnācām uz Stelpi līdzi toreizējam vadītājam. Kopš tā laika vairs nekur neesmu gribējusi pārvākties. Kad pabeidzu pamatskolu, aizgāju uz Jelgavas profesionāli tehnisko vidusskolu mācīties par audēju. Man jāatzīstas, ka nemācījos pārāk čakli, tāpēc saviem bērniem vienmēr teicu – mācieties, tas noderēs! Viena meita beigusi ģeogrāfus, otra – Kultūras akadēmiju un Tehnisko koledžu, ir restauratore Nacionālajā bibliotēkā.
Kā nonāci lauksaimniecībā?
– Mana mamma saslima, tāpēc atgriezos mājās, pabeidzu mākslīgās apsēklošanas kursus un radīju daudz mazu teliņu. (smejas) Kolhozā nostrādāju līdz valsts neatkarības atgūšanai. Māku visus lauku darbus. Mūsu ģimenei ir bioloģiskā saimniecība, ko pašlaik pārņem vīrs, kurš iepriekš strādāja mežā. Mums ir 50 aitas, ap 80 trušu, 70 vistu. Pārdodam vaislas materiālu un gaļu. Būtu labi, ja Vecumnieku novadā uz vietas būtu kautuve mazajiem mājlopiem, tā vajadzīga daudziem saimniekiem.
Ko darīji pēc valsts neatkarības atgūšanas?
– Pirmā meita man piedzima 80. gados, otrā – 90. gados, pārmaiņus viņas auklēju un strādāju. Biju pārdevēja lauku veikalā Stelpē, kur tirgoja visu, ko cilvēkam vajag. Tas bija mazs, jauks veikals. 2002. gadā izsludināja konkursu par pašvaldības konsultanta apvienoto amatu lauku jomā, sportā un kultūrā. Pieteicos tajā, jo gribēju pārmaiņas un pazinu cilvēkus. Kad mani pieņēma, patstāvīgi apguvu datoru, jo nekad nebaidījos no tehniskām lietām, izmantoju visus pieejamos kursus. Jauns darbības virziens mani nebiedē, arī tagad jāmācās daudz. Toreiz stelpieši mani ļoti atbalstīja, tur ir atsaucīgi un sirsnīgi cilvēki. Ir no svara, kā tu pats ej pie cilvēkiem, un es varu runāt ar ikvienu.
Kā sāki politisko darbību?
– Pirmo reizi pašvaldību vēlēšanās startēju, kad veidojās novadi – 2009. gadā. Iestājos Latvijas Pirmajā partijā, lai iegūtu naudu Stelpes skolas pagalma bruģēšanai. No tā sauktajām deputātu kvotām piedāvāja lielu naudu, un es biju gatava iet partijā, lai to saņemtu. Esmu priecīga, ka bērniem ir skaists bruģēts laukums pie skolas. Rihards Melgailis aicināja sarakstā, tā kā partijā jau biju, darīju tālāk. Taču es par to iepriekš nedomāju, amati nav mans mērķis, dzīve pati piespēlē jaunas iespējas, un es tās izmantoju. Arī šim darbam piekritu, kad aprunājos ar cilvēkiem Kurmenē un sapratu – es nedrīkstu būt kaprīza princese, man jādara tālāk. Pēc Pirmās partijas reorganizācijas kļuvu par Reģionu apvienības biedri. Es deputātes amatu izmantoju, lai darītu ko noderīgu. Kā deputāte varu vienkāršāk nokārtot lietas, kas vajadzīgas cilvēkiem.
Vai ar tādu mērķi uzņēmies arī jauno amatu?
– Man svarīgi, lai pašvaldībā būtu visu pagastu pārstāvniecība. Es nāku no Stelpes, un sarakstā centās iekļaut cilvēkus arī no citiem pagastiem. Kā lauku konsultante sāku saprast novada kopējās vajadzības. Kopumā Vecumnieku novadā attīstību esam centušies veidot vienmērīgi, tomēr situācija diktē savus noteikumus. Pašlaik ir pārpildīts Vecumnieku bērnudārzs, jo mazo bērnu kļūst vairāk. Tas steidzami jārisina. Pārslogota ir arī Vecumnieku vidusskola, un būs jādomā, ko darīt ar ciematu vidusskolām, kurās audzēkņu arvien mazāk. Pēc Bārbeles un Kurmenes skolu slēgšanas jūtam, ka ciemā zūd vides dzīvīgums, jaunu cilvēku ienākšanu kavē arī mājokļu trūkums. Dzīvību palīdz uzturēt kaimiņu Mazzalves pagasta cilvēki, kas piedalās sporta un kultūras sarīkojumos. Kurmenē mums ir daudz aktīvu lauksaimnieku, kaut arī saimniecības nav lielas. Mazās bioloģiskās saimniecības ir Vecumnieku novada zīmols, aizaugušo zemi sakopj gan jaunie uzņēmēji, gan ienācēji.
Nākamgad ir pašvaldību vēlēšanas. Vai piedalīsies un kandidēsi arī domes vadītājas amatam?
– Vēlēšanās startēšu, bet par domes vadīšanu pašlaik nevaru pateikt. Apritējis tikai mēnesis, kopš daru šo darbu, un viss atkarīgs no tā, kā man tas izdosies. Negribu sevi šeit pazaudēt, bet, ja vēlētāji mani atbalstīs, turpināšu strādāt. Es negribu radīt cilvēkiem vilšanos, bet līdz vēlēšanām man ir iespēja sarunās ar novadniekiem saprast, vai viņi man uzticas. Es necentīšos pusceļā lēkt ārā no tramvaja, ja vajadzēs – turpināšu iesākto.
Tu nēsā krustiņu. Vai tas ir ticības apliecinājums?
– Pirms četriem gadiem mani nokristīja un iesvētīja mācītājs Morics. Es vienmēr esmu pateikusies Tam augšā, Viņš pret mani ir dāsns. Vairāk Viņš man ir latviešu Dieviņš, kas basām kājām iet pa pļavu. Taču 90. gados, kad piedzima dvīņi un vienu man atņēma, es uz Viņu biju dusmīga. Pēc tam daudz ko sapratu, un kopš tā laika Viņš man ir rādījis ceļu. Ik pa brīdim jautāju padomu, un Viņš mani virza. Šogad man ir piepildīts gads – man piedzima mazmeita, ar vīru bijām pie viņas ciemos Francijā, meita beidza augstskolu. Teicu – paldies, tik dāsni nav bijis! Līdz šim man vairāk bija mātes Terēzes loma – apčubināt katru, lai cik dziļi viņš zampā ielīdis, izvilkt ārā. Šajā procesā arī saņemu padomu.
Kas tevi visvairāk iepriecina?
– Viss! Skatos pa labi vai kreisi, uz augšu vai leju – varu smaidīt jebkuram. Dusmas man uznāk, ja
cilvēks melo vai vērpj intrigas. Taču arī tad cenšos par to izrunāties, lai neturētu naidu. Kad mani ievēlēja, uzreiz nevarēju iesēsties domes priekšsēdētāja krēslā. Kad izrunājāmies ar Rihardu Melgaili, varēju pārkāpt to atbildības sliek-
sni. Man palīdz, ka padoms no pieredzējušiem cilvēkiem pieejams arī tagad.
Aiga Saldābola
Dzimusi 1965. gada 11. martā.
Pabeigusi 8. klasi Vecumnieku vidusskolā un profesionālo vidusskolu Jelgavā ar audējas specialitāti.
Kursos apguvusi mākslīgo apsēklošanu, datorzinības, uzņēmējdarbības pamatus u. c.
Darba pieredze uzņēmumā «Latvijas lini», Stelpes kolhozā, pagasta veikalā.
Politiskā darbība: 2009. gadā iestājās Latvijas Pirmajā partijā, pēc tās reformēšanas kļuva par Reģionu apvienības biedri.
Ģimene: ar vīru Aināru kopā no 1985. gada, ir pieaugušas meitas Sanita un Sintija, mazmeita Margo Elīza – Latvijas un Francijas dubultpilsone.
Vaļasprieki: dejošana, kultūras sarīkojumi, ceļošana.
