Skolotāju arodbiedrība nebeidz gausties par algu reformu, kaut arī pašu savāktie dati rāda – atalgojums pieaudzis 72% valsts izglītības iestāžu. Šķiet, ka profesionālā organizācija sadevusies rokās ar «Saskaņas» vadīto Rīgas domi un partijas deputātiem Saeimā, negatīvu kņadu saceļot par katru «Vienotības» ministra Kārļa Šadurska stūrētās Izglītības un zinātnes ministrijas soli. Varbūt kāds krāj politisko kapitālu nākamajām vēlēšanām, jo iebildumi šoreiz nav pamatoti ar skaidriem faktiem un izskan kā prasta klaigāšana – viss ir slikti, viss ir slikti!
Iespējams, politiskās draudzības dēļ pārmetumus no pedagogu organizācijas nesaņem pašvaldības, kuru ziņā ir skolu tīkla veidošana. Pēc mūsu novadu piemēriem redzams – labāka situācija ir tur, kur skolu tīkls laikus strukturēts ar dažāda lieluma un ievirzes iestādēm, kam tāpēc nav problēmu savākt skolēnus un saņemt atbilstīgu finansējumu. Arī līdzekļu samazinājums internātskolām, kam ir nozīmīga vieta izglītības sistēmā, arodbiedrībai laikam nešķiet pietiekami svarīgs.
Profesionālā organizācija pavisam piemirsusi runāt par izglītības kvalitāti, taču tieši tā ir svarīgākā jaunajai paaudzei, kuras audzināšanā skolotājiem ir tik liela loma. Tā tiek pieminēta vien kontekstā ar naudu, ko vairs tik dāsni nepiemaksā par kvalitātes pakāpēm.
Pilnīgi ignorēts palicis ierosinājums vērtēt skolotāju lojalitāti pret valsti, pieļaujot pat atlaišanu no darba. Tas ir ļoti bīstams solis, ko patiesi demokrātiskā valstī arodbiedrība varētu apstrīdēt gan pie tiesībsarga, gan tiesā un publiskajā telpā, jo tas smagi skars pedagogu tiesības brīvi runāt un strādāt. Pēc «tikumības grozījumiem» tas ir nākamais solis ceļā uz cenzūru, un skolotāji būtu pirmie, kam pret to jāprotestē.