Bauskas novada Brunavas pagasta «Lazdiņās» šovasar ieradās jauns iemītnieks. Martas Pātagas vecākā māsa Laura pirms došanās strādāt uz ārzemēm uzdāvināja savai māsai degu peli. Kopīgās pārrunās ģimene dzīvnieciņu nosauca par Dorisu.
Marta «Bauskas Dzīvei» atzīstas, ka visu laiku ir vēlējusies mazu, mīļu mājdzīvnieku: «Lauras dāvana man dzimšanas dienā jūlijā bija ļoti patīkams pārsteigums. Dorisai ir savs krātiņš, kuru es regulāri tīru. Pelītei nepieciešamas svaigas, īpašas smiltis, kurās tai tīk izvārtīties. Tā ir kā vannošanās. Dorisai ir speciāla barība – kaltēti dārzeņi un dažādi augi.»
Pīkst no priekiem
«Pelīti es baroju katru vakaru. Kad dzīvnieks sadzird paciņas čaukstēšanu, uzreiz kļūst rosīgs un priecīgs. Pa šiem pāris mēnešiem esmu pelīti paspējusi izlutināt. To, kas negaršo, tā aizsviež projām, sākumā parasti apēd gardākos kumosiņus. Dorisai ļoti gribas laukā no krātiņa. Cenšos izlaist viņu katru dienu. Redzot, ka es taisīšu krātiņu vaļā, Dorisa sāk skraidīt un pīkstēt. Tā pele izrāda savu prieku par gaidāmo brīvību,» stāsta brunaviete.
Martas māsai Annai ir kaķis Ūsiņš. Peles ierašanās mājās arī kaķa dzīvē ienesa pārmaiņas. Uzzinājis, kas dzīvo krātiņā, Ūsiņš sēd pie tā un vēro. Dažkārt Martai šķiet, ka Ūsiņa uzmanība Dorisai varētu nepatikt, tad kaķis tiek dzīts no istabas laukā.
Sagrauž maciņu
Pirms kāda laika notika negadījums. Ar pelīti spēlējās citi bērni, un kāds laikam stiprāk parāva Dorisu aiz astes. Tās galā bija skaists spalvu pušķītis. Izrādās, degu peles līdzīgi kā ķirzakas briesmu brīdī spēj nomest astes galu, lai glābtos no tvēriena. Marta cer, ka Dorisa šo starpgadījumu aizmirsīs.
Reiz Marta izlaida Dorisu no būrīša un pati aizgāja uz otru istabu. Pelīte sāka aktīvu saimniekošanu un uz rakstāmgalda atrada Martas telefona austiņas. Protams, vajadzēja pārbaudīt, kā garšo vadiņš. Citā reizē cieta Martas mobilā telefona maciņš. «Es tajā brīdī biju dusmīga, taču sapratu, ka man nav pamata Dorisai neko pārmest. Pati biju vainīga, ka atstāju pelīti bez pieskatīšanas. Taču šie mazie nedarbi ātri aizmirstas. Esmu secinājusi, ka Dorisa ar savu klātbūtni, skriešanu, spēlēšanos uzlabo manu garastāvokli. Pelīte ir man uzticēta, un es to ļoti mīlu. Dažbrīd domāju, ka Dorisai vajadzētu sagādāt spēļu draudziņu – otru pelīti. Tomēr neesmu īsti pārliecināta, vai tas patiks. Esmu to jautājusi, tomēr nesapratu, ko Dorisa man atbildēja,» ar smaidu un mīļumu balsī skaidro Marta.
DEGU PELES
Savā dzīves vidē Dienvidamerikā degu ir vienīgais grauzējs, kas ganās pa dienu.
Degu dabiskie ienaidnieki ir lapsas, klijāni, plīvurpūces, purva pūces. Mūsdienās degu kļuvuši par populāriem mājas mīluļiem. Plusi – degu kūsājošā personība, aktivitāte dienā, mataina aste (nevis nesimpātiski kaila kā žurkām un pelēm) un diezgan ilgs mūžs – līdz pat astoņiem gadiem. Mīnusi – degu grauž daudz vairāk un biežāk nekā citi mājās turētie grauzēji. Tāpat kā citi sīkie dzīvnieki, nepieradināti degu var iekost. Tomēr inteliģence tos padara viegli pieradināmus.
Nepieradinātu degu ņemot rokās, jāuzmanās – satverot aiz astes, dzīvnieks var nomest tās galu. Dzīvniekam pašam tas kaitē maz, un brūce ātri sadzīst, taču zaudētā astes daļa vairs neataugs. Pie saimnieka pieradis degu asti met reti.
Degu dotā barība nedrīkst saturēt daudz cukura, jo organisms nespēj sagremot cukuru un iespējama saslimšana ar diabētu.
Avots: rigazoo.lv.
