Kāda mūsu avīzītes lasītāja, pasūtot «Bauskas Dzīvi» nākamajam gadam, atzinīgi vērtējusi tās saturu, pieminējusi arī rakstiņus par mājas mīluļiem, jo pašai ļoti patīkot dzīvnieki. Arī mani piesaista šī līdz pilnībai neizpētītā pasaule. Taču stāsts nebūs par patikšanu, bet par realitāti, no kuras visbiežāk atkratāmies vai izliekamies neredzam.
Glābjam no bada
23. septembra rītā, apstaigādama dārzu, izdzirdēju skaļu, stieptu pīkstienu ar nelielām pauzītēm. «Laikam kāds putns apdzied rudeni,» domāju. Iztēlotā putna vaimanas pieņēmās spēkā. Apjautu, ka nu jau izmisuma saucieni nāk no nekoptā, visādiem tīteņiem aizaugušā dārza aiz sētas. Šaubu vairs nebija, žēlīgi spalgi ņaudēja kaķēni. Palūdzu kaimiņieni kopā ar mani izmest līkumu no Baznīcas ielas cauri vairākdzīvokļu mājas pagalmam un nokļūt līdz kaķēniem. Sākumā viņi bija divi – pelēki pūkainīši, vēl maziņi, bet acis jau atvērušās. Kad abi jau bija ielikti papes kastītē, atradās arī trešais – zālēs sapinies, vāru balstiņu melnītis, knapi dzīvs. Kaimiņiene izmisīgos brēcienus bija dzirdējusi jau pulksten divos naktī, bet pa tumsu baidījusies iet skatīties.
Kad glābšanas darbi bija galā, radās jautājums – bet kur tad ir kaķēnu māte, ja kopš agrās rīta stundas gandrīz līdz pusdienlaikam nav parādījusies? Pēc mana telefoniski izteikta lūguma palīdzēt tāds bija arī domes kārtības policijas darbinieces jautājums, piebilstot, ka tā gluži vienkārši kaķēnus nevākšot vis. Esot vispirms jānoskaidro, kam pieder kaķene. «Bet kaķenes nav,» saku, «turklāt kaķu mammas savus bērnus ne tikai baro, bet arī sargā.» Atgādinu, ka dzīvnieciņi ir badā, viens tuvu beigām, un šajā situācijā, manuprāt, galvenais ir glābt pamestās dzīvībiņas un tikai tad skaidrot, kur palikusi vai «slēpjas» māte. Tiku uzklausīta, kaķēni aizvesti, vēl izrādot aizdomas, vai tikai es neesmu izdomājusi, kā veikli atbrīvoties no kaķēniem, mātes lomu piedēvējot pat manam resnajam kastrātam Kūkumam, kas savulaik ne jau aiz labas dzīves bija ieklīdis mūsmājās.
Bezsaimnieks nav īstais vārds
Pēc šī notikuma neatbildēts palika jautājums: kā mazās dzīvībiņas nokļuva aizlaistajā teritorijā puskvartāla attālumā no ielas, divu žogu saskares stūrī, un bez mātes? Taču nesauksim to par nesen dzimušo kaķēnu dēku? Bada nāvei izlikt mazuļus varēja tikai cilvēks.
Zinot daudzos stāstus par dārzos pamestiem kaķiem vasaras nogalē, kad bērnu rotaļas beigušās un jau pieaugušie dzīvnieki palaisti savvaļā, viena konkrēta manis pārstāstīta epizode, protams, reti kuram liks aizdomāties par klaiņojošo kaķu pieauguma cēloņiem. Nedomāju klāstīt morāli, tik un tā kaut cik domājošs cilvēks sapratīs, ko gribētu teikt. Nepieņemu pārmetumus tantiņām, kas bezsaimnieku kaķus baro (lasi – neļauj nobeigties). Bezsaimnieks gan nebūtu īstais vārds, dzīvnieku izmetējus uz ielas, pametējus mazdārziņos, kapos un citviet droši sauktu par noziedzniekiem, kas bargi sodāmi. Tāpat kā viena otra sētniece vai pensionāre, arī es esmu «ierakstījusies» četrkājaino bezpajumtnieku glābšanā no bada un nemitīgās bērnošanās. Ja vien es zinātu, kāda institūcija pieņemtu manu rēķinu par izdevumiem, tie būtu ar trim nullēm rakstāmi, n-tos gadus rūpējoties par «mazajiem brāļiem»…
Atceroties spirgti vēso septembra dienu, nelaimīgos kaķēnus un viņu savācējus, man un kaimiņienei radās vēl viens jautājums: kas notiek ar dzīvniekiem (arī mūsu 23. septembrī atrastajiem kaķēniem), kad viņi nonāk patversmē Bauskā?
