Londonas ķīniešu ierīkotajā īpašajā kvartālā «Čainatauna» restorānā gar izliktajiem ēdieniem ar augstprātīgu sejas izteiksmi sejā staigā latviešu meitene. Pavadonim viņa ar nievājošu vīpsnu noprasa: «Vai tad šis vispār ir ēdams!?» Tomēr kaut ko ieliek savā šķīvī. Turpat pie galdiņa sēžam un sarunājamies mēs, arī divi latvieši. Garāmejošos jauniešus latviski sveicinu, iedomājoties, ka ir jauki ārzemēs satikt tautiešus. Meitene aizgrieza galvu uz otru pusi, viņa gan domāja pilnīgi citādāk… Pēc tam «skābā» latvju jauniete nāca pēc ēdieniem reizes četras – acīmredzot maltīte tomēr garšoja, taču to izrādīt viņa uzskatīja zem sava goda, tāpat kā parunāšanu ar tautiešiem.
Diemžēl ne reizi vien daudzās zemēs man nācies novērot, cik nedraudzīgi cits pret citu izturamies. Norvēģi, vācieši, zviedri, angļi, jebkurš no viņiem daudz draudzīgāk sveicinās, uzsāk un uztur sarunas nekā vidējais latvietis.
Reiz esot ASV, man iznāca sastapties ar tur emigrējušu ungāru žurnālistu. Mums bija vairākas ilgstošas sarunas, un prātā palicis viņa sacītais: «Postsociālis-ma valstu amatos esošie ir ļoti augstprātīgi, piemēram, «Štatos» šādu augstprātību neviens nepieļauj. Žurnālistika Austrumeiropā ir augstprātīga. Cilvēki vispār vairāk mēdz izrādīt savu augstprātību nekā Rietumeiropā.» Man diemžēl viņam bija jāpiekrīt.
Ceturtdaļgadsimts pagājis no augstprātīgā sociālisma ēras, bet joprojām šīs iezīmes nav zudušas. Varbūt visam gadsimtam jāpaiet? Tomēr pa to laiku jau vispār un visi būsim zaudējuši prasmi jebkā sarunāties. Man patīk, sēžot kafejnīcās, lidostās vai stacijās, vērot cilvēkus, minēt, kas viņi ir, tāda spēle pašai ar sevi un zināms profesionālais treniņš. Diemžēl pēdējos gadus kļūst aizvien neinteresantāk, jo cilvēki nesarunājas, nežestikulē, bet urbjas viedtālruņos. Kad lasīja grāmatas, bija interesanti redzēt, ko kurš lasa, tagad pat šī «ekstra» zudusi.
