Katram autovadītājam pie spēkrata stūres ir gadījies kāds piedzīvojums. Arī codietim Aivaram, kurš pie smagās automašīnas un autobusa stūres nosēdējis vairāk nekā 45 gadus, ir, ko pastāstīt.
Zīmītēs rakstīto nesaprot
Tālajos septiņdesmitajos Aivars strādāja par autobusa šoferi. Tolaik pagastu kultūras namos ļoti bieži notika masku balles un karnevāli. Arī Code nebija izņēmums, kur vairākus gadus kultūras dzīve plauka muižas telpās.
Aivars, šoferis būdams, saņēma kārtējo uzdevumu. Iekāpis autobusā, viņš atrada zīmīti – «Aivar, aizbrauc uz mākoņiem un paņem saulīti!»
Codietis ilgi prātojis par zīmītes nozīmi. Iedomājies, ka viņu kāds izjoko, viņš lapeli saburzīja un par vēstījumu nelikās ne zinis. Pēc pāris desmit minūtēm Aivaru uzmeklēja pasākuma vadītājs un iesaucās: «Nu, kur Saulīte!?» Aivars neizpratnē paskaidroja, ka vēstījumu nav sapratis.
Izrādās, ka Aivaram bija jādodas uz mājām «Mākoņi», lai uz kultūras namu atvestu Saulītes kundzi, kura pasākumam bija sagatavojusi maskas un tērpus. Pēc nelielā misēkļa Aivars metās uz «Mākoņiem» pēc Saulītes un laikus pārpratuma galveno varoni ar visiem tērpiem un maskām nogādāja sarīkojumā.
Saprotošais uzvārda brālis
Aivars garajā šofera karjerā ceļu satiksmes noteikumus pārkāpis tik reižu, cik uz abiem rokas pirkstiem saskaitāms. Jau atkal tālajos septiņdesmitajos viņš devies kārtējā izbraucienā uz Krieviju. Šoreiz stūrēja kravas auto. Ceļi gari un nomaļi, tāpēc, nedaudz aizdomājies, Aivars paātrinājis kravas auto gaitu. Tieši tajā brīdī ne no kurienes izlēcis policists un Aivaru apstādinājis.
«Sveicināti, inspektors Zeltiņš!» sacīja policists. «Labdien, autovadītājs Zeltiņš!» atbildēja Aivars. Abi vīri smējušies kā neprātīgi, pēc tam policists uzvārda brāli atlaidis tik ar mutvārdu brīdinājumu.
Veiksmīgākais mūža brauciens Aivaram bija no Iecavas uz Codi. Pēc kārtējā reisa šoferis devās mājās. Ievērojami pārguris, viņš spītīgi nevēlējās apstāties ceļa malā, lai kaut desmit minūtes nosnaustos un atjaunotu spēkus atlikušajiem kilometriem. Codietim blakus stāvējis pats Dievs. Viņš, iesnaudies pie stūres, aizbrauca no Iecavas līdz Codei. Gadu desmitiem ikdienā veiktais ceļš tik ļoti iespiedies atmiņā, ka pat iemidzis Aivars sveiks un vesels nokļuva mājās. Tiesa, kopš tās reizes, kad retos gadījumos pie stūres viņš sajūt nogurumu, viņš piestāj ceļmalā un nosnaužas.
«..bet tas taču mocis, ne mašīna!»
Aivara kolēģa bezatbildības dēļ traģiski varēja beigties kāda situācija slikti pārredzamā krustojumā. Aivars, būdams pie kravas auto stūres, slikti pārredzēja krustojuma labo piebrauktuvi. Viņš uzsauca kolēģim: «Mašīna brauc!?» Kolēģis uzmeta skatienu uz labo pusi un atbildēja: «Nē, mašīna nebrauc.» Saņēmis apstiprinājumu, Aivars sāka manevru. Īsi pēc tam atskanēja riepu kaukšana. Viņš, strauji nobremzējis, pamanīja, ka no labās malas pie paša kravas auto apstājies motociklists. Neizpratnē par kolēģa iepriekš sniegto atbildi Aivars sacīja: «Bet tu taču teici, ka nebrauc!» Uz to kolēģis atbildējis: «Tu prasīji, vai mašīna brauc, bet tas taču mocis!»
Pārliecinoties, ka motociklistam, kurš, kā izrādījās, pārvietojās ļoti lēni, nekas nekaiš, ar vēsu prātu visa kompānija pārsprieda abu kolēģu dialogu, un beigu beigās visi trīs vienojušies smieklos.
