Tāds nemierīgs laiks. Pasaules lielvalstīs ļaudis meklē jaunus izaicinājumus un izraugās sev pārsteidzošus vadoņus. Mēs savukārt, sniegpārslas no deguna traukdami, skatāmies uz sarkanbaltsarkanajiem karogiem. To plīvošana vējā raisa pārdomas, kādi mēs esam šajā savas Latvijas dzimšanas dienas laikā. Lūk, dažas no replikām, ko esmu šajās dienās saklausījis: «Kas tie par muļķīgiem pārmetumiem, ka slapjdraņķī un tumsā cilvēki nenāk skatīties lāpu gājienu?! It kā tā varētu kļūt par patriotu.» «Cik gan dīvaini viņi tajā 1918. gadā rīkojās, valsti dibinādami novembrī. Būtu mums neatkarības diena kā amerikāņiem – jūlijā. Pavisam cita svinēšana.» «Nacionālajā teātrī «Pērs Gints» – izrāde, kas liek nopietni domāt! Nē, esmu no visa tā piekususi, ka gribu ko jautru, kur var pasmieties, atpūsties.» «Es noteikti neiešu uz «Melānijas hroniku». Tas ir tik smags gabals, kam man sevi mocīt?!»
Aiz šīm un līdzīgām šķietami nevainīgām frāzēm slēpjas baisi draudoša realitāte. Arvien vairāk cilvēku mums apkārt vēlas vieglāk dzīvot, mazāk strādāt, neko nedomāt un nepiepildīt sevi ne ar ko. Mēs arvien tuvāk nonākam pie tās garīgā tukšuma robežas, par kuru uztraukti vēstī režisors Alvis Hermanis izrādē «Pakļaušanās». Daba tukšumu necieš. Teātra zinātniece Edīte Tišheizere brīdina, ka mūsu domāt, spriest, analizēt un vēsturi atcerēties negribošajās tukšajās smadzenēs var ieplūst jebkas – nacisms, «Jaunās dzīves» mistiskie solījumi, islāms, okultisms vai «bada spēles». Tukšums alkst pēc satura. Tādēļ šis ziemas vārtos iestājies novembris lai atver mums acis un starp divām karmīnsarkanajām baltajā svītriņā ļauj saskatīt savu tautu, tās varoņus, savu atbildību par nākotni un cieņu pret pagātni!
Pildīsim sevi ar emocijām, spītu, lepnumu, norūdīsim ar grūtībām un atbildību! Neba tikai vieglai dzīvei esam šajā pasaulē nākuši.
