Mēs līnijdejotāju grupā «Jaunsaule» spriedām, kā īpaši varētu gaidīt Latvijas lielo jubileju. Kā vairot prieku, esot kopā ne tikai mēģinājumos, bet arī ārpus tiem. Nolēmām, ka viens no mērķiem būtu apceļot mūsu Latviju. Apskatīt vietas, kur teikas un pasakas radušās un mūsu senču likteņi lemti. Kas mainījies gadu gaitā no tā, ko esam redzējuši un dzirdējuši.
Domāts, darīts! Ticiet, tam nevajag lielus izdevumus! Nevajag kādu algot, lai organizētu! Vien katram pašam ir jāgrib un jābūt kādam, kurš uzņemas grupu apvienot. Mums tā bija Sarmīte Misēviča. Paldies viņai!
Un tā 1. oktobra rītā devāmies ceļā. Ekskursija vēl nebija kārtīgi sākusies, kad nonācām kaimiņu novada z/s «Dzērves» stādu gadatirgū, kas notiek zemnieku sētā jau astoto gadu. Apskatījām un novērtējām stādu audzētāju un amatnieku paveikto.
Piestājām Birzgalē. Kādi apņēmīgi cilvēki! Interesanti iekārtojuši parku, kur ir liela koka skudra, zīles aug ābelēs un dambretes laukums ar pārnēsājamiem koka kluču kauliņiem. Pašvaldības ēkā «Rūķi» iekārtots muzejs, kur darbiniece ar aizrautību stāsta par Birzgali. Atbilstīgi nosaukumam vieta ierādīta rūķiem – gan pašu birzgaliešu dāvinātiem, gan dāvanās saņemtiem.
Iegriezāmies Lindes muižā, kura mūs apņēma ar savu senatnīgumu, spēku un enerģiju. Tur varējām sajust 18. gadsimta smagnējo gaisotni.
Un tad jau klāt bija leģendām apvītais Staburags. Mūsu grupā neviens nebija redzējis šo klinti. Šo 18 metru augsto skaistuli varējām vērot kuģīša eholotē. Slīdot pa Daugavas rāmo ūdeni un baudot rudenīgās ainavas, domājām par vērtībām, pagātni un to, ko mums nākas ziedot attīstības vārdā. Klints ir zem ūdens, bet māja «Staburags» ir saglabājusies, kur ik pa laikam mitinās oktobra mēneša jubilāre, rakstniece un publiciste Māra Svīre. Šīs vienkāršās, cēlās sievietes stāstījums aizrauj, vēl un vēl liek sajust piederību šai zemei, būt bagātam ar to, kas mums ir, un dalīties ar to. Rakstnieces mājā viena istaba veltīta Staburagam, kurš attēlots dažādās tehnikās. Citas sienas rotā mūsu Valsts prezidentu, kuri brauc uz šo vietu stādīt ozolu, attēli. Ozoli aug kupli un skaisti.
Labā ziņa – Daugavas krastā veidojas klints, kas ļoti, ļoti līdzīga Staburagam.
Mājupceļā iegriezāmies pie pinējas Diānas, kur radoši apdarinājām krūzes paliktņus, iedzērām saimnieces gatavoto tēju un brīdi ļāvāmies apcerei, cik labi, ka braucam ekskursijās (šis jau ir otrais gads, kad to darām). Esam satikušas daudz jauku cilvēku.
Jā, cilvēkam taču nevajag daudz, tikai kādu prieka gabaliņu, daļiņu no Latvijas un sajust sevi tajā.
Visiem novēlam būt aktīviem, jo katrs jau pats ir savas laimes kalējs – kā kaļam tā arī dzīvojam!
Mēs pašas esam apņēmušās dzīvot tikumīgi, tas ir «Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev!», pārfrazējot – «Dari otram to, ko gribi, lai dara tev.» Tikai tā mēs varam kļūt par stipru un laimīgu tautu. Lai top!
