Nekad neesmu bijis ātras braukšanas piekritējs, jo tas, manuprāt, sniedz vienīgi asas emocijas. Laika ieguvuma gandrīz nav. Tomēr ir situācijas, kad var nosirmot, skatoties, kā pa priekšu kāds «velkas».
Nesen kopā ar skolēniem autobusā braucu no Rīgas uz Salacgrīvu. Līdzīgi kā Bauskā, ceļš nepārtraukti bija mašīnu pārpilns. Pēkšņi priekšā gluži vai iznira divi auto, kas bija ievērojami lēnāki. Uzreiz apdzīt nevarēja, un aiz tiem sāka veidoties auto rinda.
Aiz autobusa esošie bija pārliecināti, ka autobusa šoferis ir «bremze», tāpēc drīz vien to apdzina, cerot – ātri nogriezīs, un būs labi. Tomēr autobusa priekšpusē bija izveidojusies mašīnu rinda, «skrējējiem» nebija, kur palikt, jo arī pretim brauca auto… Autobuss bremzēja, lai ielaistu rindā «skrienošo», bet tie, kas bija aizmugurē, kļuva vēl niknāki: «Redz, tā jau nevar pabraukt, un šis vēl bremzē!» Nu jau autobusu sāka apdzīt divi vai trīs spēkrati reizē.
Jaunajiem apdzinējiem nebija, kur palikt. Mašīnas uz šosejas gluži vai spiedās kopā un brauca kolonnās pa divām. Pretim traucās autobusi, kravas mašīnas, šoferi signalizēja un mēģināja kaut kā samainīties diezgan šaurajā ceļa posmā. Ar šausmām vēroju, ka gar malu burzmā līda nākamie auto.
Šoreiz viss beidzās labi, pat autobuss tika garām lēnajiem braucējiem. Šoferīši mierīgi, bez uztraukuma lēnām ducināja gandrīz pie ceļa viduslīnijas. Ceļu satiksmes noteikumi to atļauj, nekas nav pārkāpts. Kuru uztrauc, ka tas var beigties ļoti slikti?
Pēc tāda piedzīvojuma jāpiekrīt speciālistu paustajam – jābrauc normālā ātrumā. Stūrējot ievērojami ātrāk vai lēnāk, rodas bīstamas situācijas. Būsim saprotoši pret citiem satiksmes dalībniekiem!
