Ārzemēs tā netiek saukta par patriotu nedēļu – mums šeit ir patriotu mēnesis, un tāds gan jau būs arī nākamais un nākamais pēc tā. Prombūtne maina izpratni par latvisko. Dzīvot Latvijā un būt latvietim nav viens un tas pats. Latvietis ir kaut kas sirdī un apziņā, kaut kas jau gēnos ierakstīts un vēsturiski izveidojies. Latvijā dzīvojošie to visspilgtāk jūt tieši novembra vēsajos vakaros un valsts svētku nedēļā, jo valstiskie simboli, atceres un svētku pasākumi ir malu malās un biezā kārtā, taču es šeit uz ielām redzu Ziemassvētku rotājumus un atlaides piparkūkām. Ejot klausos austiņās latviešu mūziku, bet ielās izkārti mākslīgi zaļi vainagi, un man mazliet gribas raudāt no aizkaitinājuma. Esmu sašutusi, jo ir tikai novembris, un Ziemassvētku laiks vēl nav tas svarīgākais, vēl es neesmu ko svētu nosvinējusi!
Vācieši jau sāk pelnīt ar Ziemassvētku tirdziņiem un romantiskām slidotavām, un tas rada tādu ikdienas smeldzi un vieglu tukšuma izjūtu, jo ārzemju latvieši nepiedzīvo to sabiedrības kopību un saliedētības fenomenu. Taču tā ir liela vērtība, ka gada tumšākajā laikā varam aizdegt sveces un svinēt valsts dzimšanas dienu. Tas ir cerīgs jauns sākums – novembris latviešiem ir silts un romantisks.
Lai arī esam vesela kopiena šeit, tomēr vairāk katrs par sevi. Tik bēdīgi nav – arī pie mums notiek svētku svinības, un ne mazāk skaistas. Katrā stūrītī citādi, taču notiek, un šeit, Štutgartē, šogad tās izdevušās īpaši siltas. Latvieši ir smaga darba darītāji, skaistu dziesmu dziedātāji un raitu deju dejotāji, ko parādīja ikviens Latvijas valsts 98. gadadienai veltītā koncerta «Es sakūru uguntiņu» dalībnieks.
Latviešu biedrības «Saime» organizētajā koncertā piedalījās gan vietējā deju kopa, gan bērni ar skolotājām no Štutgartes latviešu skoliņas, kā arī daudzi mūziķi – šeit dzīvojošie un ciemiņi no dzimtenes, kas ar Latvijas siltumu atbrauca. Ikviena dalībnieka ieguldītā enerģija sasildīja baznīcu un radīja jo intīmāku gaisotni. Brīdī, kad skatītāji apvienojās Ulda Stabulnieka skaistākajā dziesmā «Nāk rudens apgleznot Latviju», nobira kādu laiku turēta ilgu asariņa.
Man kā nesenai izbraucējai viss latviskais mazliet sāp un rada smeldzīgas ilgas, bet tieši tāpēc kopības brīži ar tautiešiem, svinot un godinot mūsu folkloru, kultūru un vērtības, liek to visu jo vairāk novērtēt. Mīļie mājinieki, baudiet un cieniet ik molekulu Latvijas! Lai siltums neizzūd arī pēc svētkiem, un simtgadi jau svinēsim kopā!
