Gada pirmās nedēļas iedvesmojošākais notikums man bija režisora Alvja Hermaņa dienasgrāmata. Kabatas formāta askētiski dizainēta grāmatiņa, pavisam nesen izdota. To paņēmu Bauskas bibliotēkā. Sākumā pat negribīgi, jo dažās agrāk lasītajās ievērojamu cilvēku dienasgrāmatās ir nācies vilties. Bija pārāk daudz egocentrisma, izpušķotas realitātes un liekvārdības.
Viņš domā citādi
Pirmais, ko ielāgoju, lasot režisora domu un izjūtu atklāsmes grāmatu, bija izteiksmes minimālisms. Ak, ja es mācētu tā rakstīt! Mēs, žurnālisti, esam pieraduši lietot pārāk daudz sarežģītu vārdu un teikumu konstrukciju. Tie aizēno saturu. Ja godīgi, tad reizēm vārdi ir kā glābšanas riņķis, lai kādā tēmā nomaskētu iedziļināšanās trūkumu. Es nerunāju par citiem, kam rakstīšana arī ir profesija, bet tikai par sevi.
Jaunā Rīgas teātra (JTR) dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir pirmais latviešu režisors, kurš Eiropas vadošajos drāmas un operteātros ir iestudējis vairākus desmitus izrāžu. Viņš ir viens no jaunās tūkstošgades topa režisoriem. Mums, parastiem teātra skatītājiem, nopelni un prestižs šķiet svarīgi, taču dienasgrāmatas autors pret to ir ārkārtīgi vēss. Pat vienaldzīgs.
Grāmata atspoguļo režisora pārdomas par darbu 2015./2016. gada sezonā Latvijā un ārvalstīs. Mūsu valsts teātra mīļotājiem prātā ir divi jaunie iestudējumi – JRT izrāde «Brodskis/Barišņikovs» un pagājušā gada beigās vislielāko rezonansi izraisījusī «Pakļaušanās» – franču mūsdienu rakstnieka Mišela Velbeka romāna skatuves versija.
Apziņas paplašinājums
Rīgā dzimušā slavenā baletdejotāja Mihaila Barišņikova monoizrāžu sērija JRT sākās 2015. gada nogalē, bet pagājušā gada pavasarī notika vēl dažas. Man laimējās vienā nokļūt. Neesmu Brodska dzejas fane, lai gan viņa poēzijā pietiekami labi orientējos savu jaunības draugu un intelektuālo «guru» ietekmē. Taču nevaru aizmirst savu aizraušanos ar Osipa Mandelštama un Borisa Pasternaka dzeju. Brodskis man šķita tāds atsvešināts, citiem lokiem piederīgs. Savā ziņā varbūt elitārs un visai grūti uztverams. Viņa pasaules izjūta un valodas mežģīnes tā īsti neatbalsojās manī.
Izrāde «Brodskis/Barišņikovs» negaidīti kļuva par apziņas paplašinājumu. Viss, kas bija tāls un svešāds, piepeši manī ieplūda kā tīra un silta straume. Izrādē pat nebija mirkļa, kurā gandrīz neatkarīgi no sevis, visu mēdzu analizēt un salīdzināt. Nepiedzīvoju katarsi kā mana racionālā un dzeju vispār nelasošā draudzene Inese. «Izrādē es raudāju tā, kā savu mūžu nebiju to darījusi. Nesapratu, kas notiek, bet ļāvos,» atklāja Inese.
Dienasgrāmatā atziņas formulē režisors: ««Brodskis/Barišņikovs» ir viens no tiem gadījumiem, kad izrādes rezonanse ir pārsteigums man pašam. Es nebiju spējīgs paredzēt, kā tā iedarbosies uz skatītājiem. Esmu izbrīnīts, cik personīgi tā tika uztverta…»
Mājās paņēmu no plaukta mīk-stos ādas vāciņos iešūto Brodska dzejas 2008. gada bilingvālo izlasi. Neviena dzejoļa, ko izrādē runāja Barišņikovs, tur nebija. Skaidrs, ka par Brodska dzeju līdz izrādei JRT es neko nebiju zinājusi. Tikai virspusējās plūsmas.
Neitrāls kā stāvošs ūdens
Režisora dienasgrāmatā ir ieraksts: «Man nekad nav paticis, kā dramatiskie aktieri runā dzeju. Viņi to pataisa par prozu, sāk izskaidrot tās jēgu. Viņi parasti ignorē dzejas formu un muzikalitāti. Turklāt uzbāžas ar savu personisko interpretāciju… Ideālam dzejas lasītājam jābūt neitrālam kā stāvošam ūdenim. Jo tikai gludai ūdens virsmai piemīt spoguļa īpašības, un tajā sevi spēj ieraudzīt katrs, kas spoguļojas.»
Mihails Barišņikovs izrādē bija kā ūdens spogulis. Viņš aizvērtām acīm lasīja sava drauga dzeju, pauzēs izpildot japāņu buto stila deju variācijas. Buto ir ļoti specifisks žanrs, kurā izpildītājs nevis izrāda sevi, bet cenšas ieplūst pasaulē, kļūdams teju vai nemanāms. Un vēl – Brodska balss oriģinālie, akustiski neuzlabotie ieraksti ar Barišņikova klusināto, neitrālo baritonu radīja gaisotni, ko pat nejaušs ienācējs nevarētu nesajust.
Izvēle – pakļauties
Man bija svarīgas dienasgrāmatas autora pārdomas par M. Velbeka romānu «Pakļaušanās». Pērn to izlasīju un atzinu par vienu no vērtīgākajām grāmatām. Esmu izlasījusi latviešu valodā tulkotos visus viņa romānus. Sākumā nebija viegli pierast. Velbeks šķita pārāk cinisks, taču grāmatā «Karte un teritorija» izdevās apjaust it kā nesaprotamo, bet ļoti konsekvento autora domu ievirzi. Manuprāt, romāns «Pakļaušanās» ir izcili uzrakstīta antiutopija, bet režisora Hermaņa vēlme to iestudēt teātrī – loģiska un saprotama. Vēl neesmu redzējusi izrādi JRT – lai par to spriež citi!
Alvja Hermaņa dienasgrāmata, es domāju, katram JRT apmeklētājam būtu jāpatur savā bibliotēkā un ik pa brīdim jāpāršķirsta. Vismaz man tā nozīmē ļoti, ļoti daudz – kā izgaismots ceļa stabiņš, ko neviens Eiropas tranzīta furgons nespēj apgāzt.
