Polija ir plaša, aizraujoša un paradoksu pilna zeme. Šoreiz daži ceļojuma iespaidi neparastajā Kašūbas novadā, kas izceļas ar ainavu un reljefa daudzveidību, dzidriem ezeriem, kā arī ar izteiktām tradīcijām un unikālu folkloru. Reģionā ir gan piejūra ar kāpām, gan meži, ļoti daudz ezeru, ne velti kašūbiem ir teiciens «Lai kur tu sviestu akmeni Kašūbā, tas vienmēr iekritīs ūdenī». Bezgal-skaista ainava ar ezeru virteni vērojama no augstākās virsotnes Kašūbā – Viezica kalna (329 m virs jūras līmeņa), kur uzbūvēts skatu tornis ar platformu «Kašūbas acs».
Uz rietumiem no Gdaņskas
Kašūba – reģions uz rietumiem no Gdaņskas, ietverot 43 gminas (mazākais administratīvais iedalījums Polijā). Kašūbi ir viena no senajām rietumslāvu ciltīm, kam izdevies izvairīties no asimilēšanās poļu pamatkopienā, saglabājot sev raksturīgo dialektu un rakstību, un kultūru. Lielākās kašūbu pilsētas ir Gdiņa, Kartuzi, Žukovo.
Pēdējā tautas skaitīšanā Polijā, pēc wikipedia.org datiem, 16 tūkstoši kā savu vienīgo tautību norādījuši «kašūbs», vairāk nekā 108 tūk-stoši atzīmējuši, ka ikdienā lieto kašūbu valodu. Šī valoda (vai dialekts) Polijā ir noteikta kā otrā valsts valoda, to māca reģionālajās skolās, augstskolās iespējams iegūt bakalaura grādu kašūbu valodā.
Tūrisma braucienā mums izdevās iepazīt kašūbu tautas dejas, dziesmas un mūzikas instrumentus, tradicionālos ēdienus – īpaši asinsdesu, kas atšķirībā no mūsējās tiek pasniegta, zarniņā neiebīdīta, tikai tā putras masa. Šņaucām viņējo tabaku, braucām zirgu pajūgos, skatījāmies un klausījāmies «kašūbu notiņās» – dziesmā, ko gadsimtiem kašūbi dziedājuši saviem bērniem, stāstot par pasaulē redzamo, par viņējo dzīvi un darbu. Uz nošu līnijām nošu vietā sazīmēta māja, darbarīki, cilvēks, mājputni, mājdzīvnieks.
Entuziasms Šimbarkā
Šis reģions ir ļoti relaksējošs, īpaši laikā, kad nav tūristu pūļu pārpilns. Vietējie plaši iesaistījušies agrotūrismā, tādēļ atpūtas mītņu un vietu, ēstuvju piedāvājums plašs. Salīdzinājumā ar Latviju nav arī dārgs. Vdžidze Kiševski etnogrāfiskais muzejs ir vecākais Polijā, tas plaši ataino kašūbu dzīvi, ja ir laiks, jāapskata, bet mēs bijām kāda vietējā uzņēmēja, novada patriota un entuziasta veidotā kultūrvēsturiskā mācību un izklaides centrā Šimbarkā (atrodas 15 km no Kartuzi pilsētiņas un 39 km no Gdaņskas).
Vietējā kokapstrādes uzņēmuma īpašnieks, kas būvē koka mājas, sācis līdzās savai ražotnei veidot savdabīgu izglītojošu centru – muzeju, kur var apskatīt kašūbu koka na-miņu no viņu emigrācijas dzīves 19. gadsimtā Kanādā, te novietota māja, ko pa baļķiem vien no Sibīrijas pārveduši reiz turp emigrējušie un dzīvojošie kašūbi. Šimbarkā ir izbūvētas arī uz Sibīriju padomju okupācijas laikā deportēto poļu barakas, skatāmi un lasāmi atmiņu stāsti, ir vilciena vagoni, kuros ļaudis izveda uz Sibīriju. Izbūvēti pazemes bunkuri, kādos dzīvojuši poļu partizāni Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Īpaši emocionālus šos brīžus man Šimbarkā vērta atziņa, cik cilvēki mēdz būt aizrautīgi un radoši, turklāt nezaudējot ne vēsturisko, ne kultūrpiederības atmiņu.
Vietējie Ginesa rekordi
Šajā savdabīgajā brīvdabas muzejā Šimbarkā neiztiek bez pavisam dīvainām izklaides lietām – te apskatāms Ginesa rekordu grāmatā ierakstītais garākais dēlis pasaulē un vienlaidus garākais koka kroga galds, ko vietējie kopīgi zāģējuši un gatavojuši no viena koka divām pilna garuma daļām. Pie galda sēdējis arī Lehs Valensa, kas, protams, fotogrāfijās iemūžināts. Šajā centrā vēl skatāmas milzīgas klavieres, kas, pēc gidu teiktā, esot pasaulē lielākās. Otrādā māja, kas uzbūvēta ar jumtu uz leju, esot šāda tipa ēka pirmā pasaulē. Te var ieiet pa jumta logu, staigāt pa griestiem, sajūta gan ir ļoti dīvaina, it kā būtu uz kuģa jūras slimība nedaudz piemeklējusi. Iekārtota mājiņa padomju laika stilā, ar 20. gadsimta 70. gadiem raksturīgajām mēbelēm, televizoru.
Nepamet izjūta, ka «Kašūbas acs» gan saredz tālu, gan dziļi ie-skatās savējos un ciemiņos, gan pieskata dzīves vērtību saglabāšanu.
