Sinoptiķi 1. septembri sola nedaudz apmākušos, saulei tikai dažviet parādoties no mākoņu kalniem. Toties Iecavas vidusskolas direktorei Agrai Zaķei šajā dienā saulainu noskaņu netrūks. Viņā mājos saules siltums, kas sasmelts mēnesi ilgā atpūtas braucienā pa Eiropas zemēm. Saulainu noskaņu, iespējams, radīs arī tas, ka šis 1. septembris atšķirsies no iepriekš piedzīvotiem skolas gada sākumiem. Šodien savas pedagogu un audzēkņu saimes priekšā viņa stāsies tikai kā skolas direktore un ne vairs kā novada deputāte, kas bijusi 20 gadus. Ne arī kā domes priekšsēdētāja vietniece, kas bijusi pēdējos četrus gadus.
Agrai ir latviešu valodas skolotājas un sociālā pedagoga kvalifikācija, viņa ir psiholoģijas maģistre. Ilgus gadus esam bijuši kolēģi, tādēļ sarunā lietojām «tu» formu.
Vai deputātes darbs bija kā slogs, papildu nasta direktores pienākumiem?
– Nebija slogs. Tagad uz šo laiku atskatos ar gandarījuma izjūtu.
Piecus gadus biji nostrādājusi par skolas direktori un tad tālajā 1997. gadā nolēmi kandidēt uz pašvaldības deputātes amatu. Kas tev lika to darīt?
– Būšu atklāta. To man lika darīt tā laika situācija. Iecavā šī bija divplūsmu skola, un tā bija deputātu izvēle, kādā statusā šai izglītības iestādei turpināt darbu. Mani uzrunāja vairākas reizes. Tika skaidrots, ka, esot deputātei, es varēšu ietekmēt skolas nākotni.
Tu saglabāji Iecavā latviešu vidusskolu?
–Tas varbūt ir par skaļu teikts, bet man izdevās šajā skolā nostiprināt latviešu plūsmu, paveikt to korekti un bez lieliem pretsitieniem. Tie vecāki un viņu bērni, kuri bija nolēmuši savu nākotni saistīt ar Latviju, pieņēma šīs pārmaiņas. Nav noslēpums, ka Iecavā savulaik bija daudz krievu virsnieku. Līdz ar armijas aiziešanu liela daļa aizbrauca projām. Palicēju bērni bija ļoti motivēti iegūt izglītību latviešu valodā. Mēs viņiem devām šo iespēju.
Esot novada domes priekšsēdētāja vietniecei, nekad nav radusies vēlme būt par pirmo personu?
– Ja būtu gribējusi, ļoti iespējams, varētu savākt balsis arī priekšsēdētājas postenim. Taču es nekad uz to neesmu parakstījusies, jo man ir tādas jomas, kurās es neesmu stipra.
Piemēram, kuras?
– Gigakalorijas. Un vēl visādi citādi ārprāti, kurus pat saprast, izrunāt nevar. Protams, varētu jau mani konsultēt, bet es tiešām nekad neesmu vēlējusies sevi pilnībā atdot šai jomai.
Kādēļ šogad nekandidēji? Baidījies, ka neievēlēs?
– Nē! Es būtu aizgājusi deputātos grabēdama. (Smejas) Bet es beidzot nolēmu vadīt dzīvi kopā ar sev tuvu cilvēku.
Ko tev pašai ir devis deputātes darbs?
– Uz lietām skatīties plašāk. Iemācījos neraut to deķi tikai uz savas vidusskolas pusi. Es sapratu, ka ir jāatsakās no kaut kā savai skolai, lai nodrošinātu vienmērīgu attīstību visām novada mācību iestādēm, bērnudārziem.
Esmu vairāk izkopusi komunikācijas prasmes. Daudz bijis gadījumu, kad atnāk pie manis uz skolu un runā par pavisam citām lietām, nevis par izglītību.
Vai skola kaut ko zaudēja, tev pildot deputātes pienākumus?
– Domāju, jā. Šis darbs tomēr paņēma manu laiku, gan jau arī enerģiju.
Nenoliegsi, ka, direktorei esot deputātei, skola arī ieguva?
– Nenoliegšu, kaut kādi ieguvumi bija, bet tie noteikti nebija naudas maisi, ko nesu no domes ēkas uz skolu, kā varbūt kāds iedomājas. Tā bija informācija, kuru es uzzināju agrāk un plašāk, piemēram, ja bija kādi neplānoti finanšu atlikumi, kad budžetā rodas neparedzētas naudas plūsmas. Kā tas ir likts lietā, ikviens var pārliecināties skolā. Iespējams, kāds atceras, kādā drausmīgā stāvoklī bija ēkas 1992. gadā, kad pārņēmu skolas vadību. Tualetēs bija caurumi grīdā, ēdām aktu zālē, jumti bija cauri.
Pildot deputātes pienākumus, esmu ieguvusi lielāku pašapziņu. Es varu vairāk nekā tikai vadīt vienu skolu. Esmu iemācījusies daudzas lietas kārtot nevis pavēlot, bet izrunājoties, vienojoties, atrodot kompromisus.
Esmu apjautusi, ka šī skola ir mana dzīve. Ja tu būsi zvērs, ja tu nāksi ar nepatiku uz darbu, Dieviņ, tu man’, par ko tad pārvērtīsies tava dzīve?! Ja tu nāc ar baiļu izjūtu uz darbu, tā nav laba zīme.
Kā ar disciplīnu, ja pret visiem būsi maiga un pūkaina?
– Ar skarbumu, ar dzelzs metodēm maz ko var panākt. Esmu apguvusi psiholoģiju, mans pētnieciskais darbs bija par to, kā sajust otru cilvēku, pamanīt, kurš ar kuru var sastrādāties.
Raksturo Iecavas vidusskolu pašlaik, izglītības sistēmas revolucionāro pārmaiņu laikā!
– Sāksim ar to, ka es nekad neesmu bijusi revolucionāre. Esmu ļoti līdzsvarojusi, ko paņemt, kam nepievērst uzmanību. Manā laikā bijuši padsmit izglītības ministru. Vairums nākuši ar vistrakākajām idejām, daudzi arī šajā skolā bijuši.
Vienu tu pat esi uz jumta uzdzinusi?!
– O, jā! Kārlis Greiškalns bija uz skolas jumta. Tikai neraksti, ka es viņu dzinu. Pats kāpa.
Cik liels ir tavs pedagoģiskais stāžs?
– To neraksti! Uz papīra šis cipars ir briesmīgs. Man labāk patīk skaitīt tā – visu mūžu esmu nostrādājusi skolā. Skolotājas gaitas sāku Limbažos. Tad ieprecējos Jelgavā. Pāris gadus nostrādāju Ozolniekos. No 1979. gada esmu Iecavā.
Ceturtdaļgadsimtu esi nostrādājusi direktores amatā. Kā notikusi izglītības sistēmas attīstība?
– Tagad skolas raksturojums ir piebāzts ar svešvārdu kaudzēm: paradigmas, kompetences, radošums un vēl kas zin`. Es domāju, ka mūsdienu skolā arvien vairāk jāsaglabā tas, kas bijis senākos laikos. Tagad kā nezin kādu brīnumu pasniedz šādus jēdzienus: prasmes, zināšanas, iemaņas, attieksme. Mīļie, tas taču viss ir bijis! Mēs paši esam tā mācīti, to esam mācījuši saviem bērniem. Tagad rosina iemācīt bērnam, lai viņš no dažādām praktiskām lietām prot patstāvīgi nonākt līdz definīcijai. Arī tas viss ir bijis.
Mani ļoti priecē, ka tagad vairāk sāk runāt par cilvēciskajām vērtībām.
Kādam bērnam ir jāiznāk no mūsdienu skolas pēc 9. vai 12. klases beigšanas?
– Jābūt gatavam kā sūklītim paņemt to, kur viņam ir aicinājums. Pamatzināšanām, protams, ir jābūt. Bet visu pārējo var apgūt papildus pie skolotāja, pašam atrodot, palasot. Izglītošanās pamatos jāieliek godaprāts, centība, ieinteresētība.
Izskaidro, lūdzu, latviski, ko nozīmē šis kalambūrs «kompetenču izglītība»!
– Es tev varētu nosaukt desmitiem terminu, vienu par otru sarežģītākus, bet jēgu šim visam es saskatu tajā, ka tas būs ļoti grūts, atbildīgs darbs pedagogiem. Tieši no skolotājiem būs atkarīga jaunā mācību modeļa ieviešana. Daudz ko noteiks pedagogu prasme un vēlēšanās strādāt citādāk.
Galvenais, viss darbs vērsts bērna personības pilnveidošanai. Ir jāstiprina personības iezīmes, jāmotivē bērni. Atvieglojot mācību saturu, skolēnam jādod pamatizglītība un pamatprasmes, to vienlaikus sniedzot vairākos mācību priekšmetos. Bērnam jābūt stipriem zināšanu pamatiem. Prast sasaistīt zināšanas ar praktisko pusi – tā man šķiet ekselenta lieta.
Pabeidzot skolu, bērns pratīs reizrēķinu un zinās norunāt «Tālavas taurētāju» vai vismaz «Kalnā kāpēju»?
– Pašlaik tā man šķiet briesmīga kļūda, ka bērni nemācās, kā mēs agrāk to saucām, «galvas gabalus». Man ļoti gribas ticēt, ka jaunais modelis kaut ko vērsīs par labu. Bez pamatiem, bez reizrēķina un savas kultūras pamatvērtību zināšanas nekas labs nevar būt.
Vai šodienas skolēni būtiski atšķiras no tiem bērniem, ar kuriem tu sāki strādāt?
– Viņi ir kļuvuši mērķtiecīgāki, zina, ko grib panākt, un uz to arī iet. Mēs savulaik tādi nebijām.
Pastāsti par kādu savu bērnības blēņu, lai nebūtu jāteic, ka tagad visi skolēni ir palaidņi, bet agrāk tā nebija.
– (Smejas) Dieviņ, tu manu! Es jau neko sliktu nedarīju, bet ļoti daudz smējos. Skolotāja ir gājusi manis dēļ no klases laukā. Viena skolotāja, lai viņai vieglas smiltis, teica, ka Agrai jau neko citu nevajag – parādi pirkstu, un viņa smiesies. Bet viņai tas pirksts bija nedaudz līks, virsū saauguši matiņi. Kad viņa ar to parādīja uz manu pusi, es balsī sāku smieties. Bet es labi mācījos, tāpēc laikam mani skolā arī paturēja, neizdzina pavisam.
Kādi ir jaunie skolotāji, kas atnāk tagad strādāt? Tādi paši kā tu savulaik?
– Jaunie skolotāji ciena savu laiku. Es tāda nebiju. Viņi tagad rēķina – to es darīšu, jo man par to maksā. Ja nemaksā, tad kāpēc jāstrādā par velti?
Ko vari pastāstīt par savu personīgo dzīvi šajā laikā?
– Negribu izplūst detaļās, tomēr ir vērtības, kuras esmu sapratusi, tikai gadiem ritot. Ar vīru Vilhelmu esam apjautuši, ka pasaulē ir tik daudz skaista, ko redzēt. Esam kļuvuši «gājputni», kas nu jau devīto vasaru pēc kārtas uz mēnesi aizceļo no Latvijas. Mobilajā telefonā atbildu tikai uz ārkārtas zvaniem minūtes garumā. Es baudu pasauli, baudu laiku, kas man ir dots. Un saprotu, ka lielākā vērtība esi tu pats. Un mīļš cilvēks tev līdzās.
Es tikai tagad saprotu, cik bagātu dzīvi esmu dzīvojusi. Tas rada fantastisku izjūtu.
Šādi atzīstot, tu esi laimīga?
– Jā. Un vienlaikus es apjaušu, cik daudz skaista man ir vēl priekšā.
