Un skanēja pa visu zāli: «Šī izglītības reforma ir īpaša. Tā mainīs mācību sistēmu pašos pamatos – skolēniem būs vairāk jādomā un jālasa, un enerģiskāk jādarbojas, mazāk nāksies iekalt. Tā ir nākotnes izglītība!»
Mēs, pedagogi, toreiz sēdējām Bauskas 1. vidusskolas zālē un klausījāmies, kā lektore no Izglītības un zinātnes ministrijas stāsta par pārmaiņām. Tas varēja būt pirms kādiem 15 gadiem. Vēstīja, ka būs jauns standarts, citas priekšmetu programmas. Nu tik būs…
Pagājuši 15 gadi, un stāsts sākas no jauna. Mācību procesā reāli nekā jaunā reforma toreiz neieviesa. Šoreiz «kompetencēs balstītā izglītība» sola reālas pārmaiņas. Nav skaidrs gan, kā tas ietekmēs skolotāju ikdienu. Iepriekšējās reformās kaut kā nepamanīta palika praktisko īstenotāju – pedagogu – dzīve.
Problēmas ir gadiem nemainīgas kopš neatkarības atgūšanas. Pārāk daudz priekšmetu ar mazu stundu skaitu, turklāt pedagogiem vajag izglītību. Atalgojuma dēļ skolotājiem jāvada daudz stundu vai arī nākas strādāt vairākās skolās. Pedagogu nogurums pieaug ar katru gadu. Izveidotas nereālas mācību programmas – tik daudz stundu mācību gadā nemaz nav. Atskaišu skaits nepārtraukti aug – dažbrīd liekas, ka pedagogi vairāk raksta atskaites nekā māca. Nav nojausmas, vai šīs problēmas atrisinās jaunā izglītības sistēma.
Skolu direktori atzīst, ka galvenais ir kadri. Ja būs labi pedagogi, jebkurai reformai izdosies tikt pāri un skolēni veiksmīgi mācīsies. Tie, kas vēlējās apgūt jaunas zināšanas, to varēja izdarīt gan padomju laikā, gan pirmajos neatkarības gados, gan arī pēc izglītības reformām.
Atliek cerēt, ka par spīti reformām skolās tiešām būs labi pedagogi.
