Piederu pie paaudzes, kura neatkarības atjaunošanu sagaidīja brieduma gados, 70. un 80. gadu nabadzību redzēju savām acīm un pilnībā izjutu uz savas ādas. Man pašlaik ir 61, mana paaudze aiziet, reizē ar to zūd aculiecinieka redzējums par dzīvi «attīstīta sociālisma» norietā. Uzskatu par pienākumu dalīties atmiņās, lai pateiktu – tie, kuri muld par nabadzību un iznīcību mūsdienās, vai nu nezina, kādi bija padomju laiki, vai apzināti cenšas dezinformēt sabiedrību.
Obligātais šķiņķis
Pirmo reizi ar nepieciešamāko preču trūkumu sastapos 1973. gada vasarā. Mani vecāki ģimenes budžetu intensīvi papildināja, pārdodot Rīgas tirgos piemājas saimniecībā izaudzēto. Daudziem Iecavas un Bauskas puses cilvēkiem tā bija dzīves norma. Tēvs bija pensijā un varēja ziedot sevi šim darbam. Mūsu dārzā auga ābeles, bumbieres, plūmes, ķirši. Tomēr vislielāko peļņu deva gurķi. Tos varēja audzēt lielā vairumā, veikalos Rīgā dārzeņu un augļu gandrīz nebija.
Arī rūpniecības preču, apavu, apģērbu un citu sadzīves lietu nepietika. Ja bija nauda un pacietība «ķemmēt» veikalus, kaut ko atrast varēja. Tiem, kuri brauca mājās, bija nerakstīts pienākums atvest kaut ko garšīgu, jo provinces veikali bija vēl tukšāki. No Rīgas veda gaļu, maizi, kas bija garšīgāka par vietējo. Valmieras šķiņķi vajadzēja atvest obligāti. Tirdzinieki bija atraduši pārtikas veikalu Vienības gatvē, kur bija garšīgas desas. Tirgū zvejnieku sievas piedāvāja nēģus, lucīšus, žāvētas reņģes. Veikalos varēja dabūt mencas, taču zivju delikateses nebija ikdiena. Banānus līdz neatkarības atjaunošanai biju baudījis divas reizes, ananasu – vienu.
Gaļu ved prom
Reiz tirdzinieki atbraukuši paziņoja, ka veikalā Vienības gatvē Valmieras šķiņķa neesot. Pārdevēja pačukstējusi, ka ar gaļu esot bēdīgi, vedot prom. Vēlāk paklīda baumas, ka vainīgā esot PSRS kultūras ministre Furceva, kura viesojusies Latvijā Dziesmu svētku simtgades koncertā. Ieraudzījusi Rīgas veikalus un bijusi visai sašutusi, ka tie Rīgā pilnāki nekā Maskavā. Latvija pārvietota uz 2. apgādes zonu. No tā laika gaļas produktu deficīts Latvijā bija visai ierasta lieta. Kad 1977. gada rudenī atgriezos no Ukrainas, kur pagāja mani dienesta gadi, bija vēl ļaunāk. Tolaik slaveno Raimonda Paula hitu «Par pēdējo lapu» dziedāja tā: «Skaties, latvieti, tur augstu, augstu kokā, gaļa karājas, bet nevar dabūt rokā.»
Krējums un sviests katru dienu nebija pieejami veikalos ārpus lielajām pilsētām. Kolhozu un sovhozu iekārta, lasi – dzimtbūšana, sevi bija pilnībā izsmēlusi. Nodevas, kuras Latvijas PSR maksāja centram, bija pārāk lielas, pašiem palika aizvien mazāk. Mājās uz to reaģēja, nonesot no bēniņiem veco separatoru, ar kuru no piena atdalīja krējumu. Mājas separators nebija nekas īpašs pirms kara, lai gan K. Ulmaņa diktatūras laikā bija izdevīgāk pienu vest uz kādu no pienotavām, kuru tīkls bija izveidots visā Latvijā.
70. gadu beigās vecais krējuma iegūšanas paņēmiens piedzīvoja renesansi, jo cilvēki savā starpā runāja: «Kā tik visa veikalos nav – gaļas nav, desu nav, sviesta nav!»
Spekulanti, naudas rausēji, budži…
Tolaik vairāk nekā pushektāru lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas apjoma savām vajadzībām izmantot nevarēja. Drīkstēja turēt vienu govi, divas cūkas, četras aitas un astoņas vistas. Padomju vara bija apgādājusi kolhozus un sovhozus ar traktoriem un pļaujmašīnām ne jau tāpēc, lai tos izmantotu piemājas saimniecībās. Līdz pat brīdim, kad partija un valdība pieņēma pārtikas programmu, attieksme pret tiem, kuri brauca uz tirgu un turēja mājlopus, bija visai nicīga.
Traktoristi diezgan svarīgu sejas izteiksmi nopļaut neatteicās. Zināja, ka samaksās. Trīnītis, piecītis, vēlāk «cēners». Sak, ja esi naudas rausējs, tad proties! Drīz kļuva skaidrs, ka daļai traktoristu ir vajadzīgs kas vērtīgāks. Mājās bija jātur universāls maksāšanas līdzeklis. Šņabi tolaik pārdeva puslitra pudelēs, un pēc tā cenu pieauguma varēja spriest par inflāciju. Manā agrajā bērnībā to pārdeva par diviem rubļiem un 95 kapeikām ar pudeles uzcenojumu 12 kapeikas. Vēlāk cena pacēlās līdz 3,62. Ilgu laiku turējās 4,12. 70. gadu beigās puslitrs jau bija virs pieciem rubļiem. Ierobežoja tā pārdošanas laiku. Traktoristam, kurš – nelikumīgi gan – izpalīdzēja ar tehniku, sāka mirdzēt acis. Viss bija padarīts ātri un kvalitatīvi, smaidīgs izdvesa: «Ja vēl ko vajag, tu tikai padod ziņu.» Alkoholiskie dzērieni toreiz bija vērtība. Pudele noderēja vienmēr – cūku bēres, vetārsta vai mākslīgā apsēklotāja ierašanās, kartupeļu talkas.
Nenoslēpjams trūkums
Aprēķināts, ka piemājas saimniecības deva 45% no Latvijas PSR lauksaimniecības produkcijas. 1988. gadā Amerikas Savienoto Valstu prezidents R. Reigans aicināja PSRS līderi M. Gorbačovu atdot zemniekiem zemi, tas ir – likvidēt kroplo sistēmu, kura nevarēja piepildīt veikalu plauktus.
Valsts piespiedu kārtā bija izveidojusi lauksaimniecības uzņēmumus, tie strādāja neefektīvi. Hroniskais pārtikas preču trūkums nebija noslēpjams. Taču kroplajai ekonomikai bija vēl viena izpausme. Darbam piemājas saimniecībā bija atvēlēts laiks ārpus parastās darbdienas. No dzimtbūšanas, kura Latvijā tika likvidēta 19. gadsimtā, šī sistēma atšķīrās vienīgi ar to, ka no saražotā nebija jāmaksā nodevas muižai. Tas atgādina dzimtbūšanu viduslaiku Eiropā un Krievijā.
Katram laikmetam ir savas izpausmes. Ja nav karu, bada, tad katrs ar prieku atcerēsies bērnu dienas. Taču tas nenozīmē, ka saimnieciskās un politiskās brīvības neesamība jāpieņem kopā ar bērnības atmiņām kā kaut kas pozitīvs. Padomju Latvijas laikā izauga divas paaudzes, kuras nebija redzējušas normālu saimniekošanas sistēmu. Tādu, kas pastāvēja Dānijā, Somijā, Norvēģijā, Austrijā un citur. Lūk, viens no iemesliem, kāpēc cilvēki brauc prom uz zemēm, kur kolhozi un sovhozi nav pastāvējuši, kur atalgojums netika noteikts kā neliela alga un iespēja strādāt piemājas saimniecībā. Bija darbs, par kuru neko prātīgu nemaksāja, bija alga, par kuru neko prātīgu nopirkt nevarēja. Bija rindas kā neizbēgama attīstīta sociālisma pazīme.
Veikals, ne teātris
Kad portālā draugiem.lv ievietoju attēlu ar ainu no gaļas veikala padomijā, parādījās pa kādam spamotājam bez ceremonijām: «Jūs visi te melojat, visa kā bija diezgan, veikalu letes lūza no pārpilnības!» Tāpēc viens piemērs no 70. gadiem.
Bauskas autoostā varēja iesēsties autobusā, kas pulksten 7.15 devās uz Panevēžu Lietuvā. Intelektuālajās aprindās Panevēža slavena ar teātri, tomēr nav senā Grieķija, izrādes nenotika no rīta līdz vakaram. Autobusa sēdvietas bija pilnas, pasažieru mirdzošās acis teica – beidzot braucam, tūlīt piepildīsies kaut kas ilgi gaidīts! Turpinājums pavisam prozaisks. Agrie pasažieri devās «ķemmēt» pārtikas veikalus ar mērķi iegādāties gaļas produktus, desas, akniņas u. tml. Sviests un biezpiens ceļoja uz Bausku, Iecavu un citām Latvijas vietām. Tolaik pirmajos lielveikalos Rīgas centrā, Imantā un Purv-ciemā tāda piedāvājuma nebija, toties Panevēžas pārtikas veikali atbilda nosaukumam.
Stāsti par pārpilnību tajā laikā ir salti meli. Braucieni uz Lietuvu un Igauniju bija viens no veidiem, kā īstenot vienu no padomju dzīves paradoksiem: veikali tukši, ledusskapji pilni. Arī no Maskavas un Ļeņingradas varēja ko atvest, taču ēst gribēja visi.
Pēkšņi parādījās ēdamais
Krievu valodā tiek izplatīti padomiju slavinoši materiāli, taču netrūkst pretēja rakstura ziņu. Es negribu piekrist pasaciņām par pārpilnību. PSRS galvaspilsēta Maskava gatavojās 1980. gada Olimpiskajām spēlēm. Par to interesanta epizode parādīta Krievijas kinodokumentālista L. Mļečina filmā «Olimpiāde 80. Neizstāstītā vēsture», ko var noskatīties portālā «Youtube». Diktore stāsta par olimpisko ciematu, kur atklāts kultūras centrs, atvērti veikali, kuros… pēkšņi parādījies ēdamais! Stāstījumu papildina 70. gadu padomju popmūzikas elks Ļevs Ļeščenko: «Gāju veikalos un pirku desas.» Viens teikums, taču grūti strīdēties. Deficīts bija.
Krievijas prezidents nosauca PSRS sabrukumu par lielāko 20. gad-simta ģeopolitisko katastrofu. Neko teikt, kādu valsti pazaudējām! Jāsaka paldies M. Gorbačovam – ačgārnas un absurdas sistēmas pašiznīcināšanās noritēja diezgan mierīgi, bez asiņaina pilsoņu kara vai vēl kā ļaunāka.
Jutos kā mājās
Rostovas un Volgogradas apgabalā pirms 40 gadiem bija liels dzelzceļa mezgls, nosaukumu neatceros, vien to, ka tajā bija divi vārdi. 1977. gada 21. vai 22. jūlijā šeit piestāja militārais ešelons, kas mājup uz Zaporožji veda 100. zenītraķešu brigādi. Arī mani – 3. diviziona komandu izstrādes sistēmas operatoru godpilnajā jefreitora pakāpē. Stacijā stājos sardzē, lai apsargātu vaļēju platformu ar kara tehniku. Bija saulains, atrasties svaigā gaisā pēc lopu vagona smirdoņas – kas varēja būt labāk!
Uz platformas pavadīju stundas piecas. Tā bija unikāla iespēja vērot Donbasa, Doņecas ogļu ieguves baseina, ainavu. Šahtu vietas varēja pazīt pēc terikoniem. Tie ir piemaisījumi, kuri kopā ar akmeņoglēm tiek krauti mākslīgos piramīdveida kalnos 100 metru augstumā, šahtā atpakaļ jau nebērs. Visapkārt stepe, diezgan vienmuļš skats, taču pilnīgi noteikti atceros Krievijas un Ukrainas robežu. Divas republikas vienā valstī, robeža tikai administratīva, bet uzreiz sajūti, ka esi iebraucis citā valstī. Stepi nomainīja acīmredzamas cilvēku darbības pēdas. Pēc uzraksta «Ukrainas PSR» viss uzreiz kļuva zaļš. Stepē koki neaug, ja vien cilvēki ļoti nepūlas. Ukrainas pusē bija pūlējušies godam. Apstādījumi, sakārtotas stacijas. Tas pats Donbass, bet pavisam cita pasaule, milzīgi apstrādāti lauki. Šeit ir auglīgākā zeme Eiropā. Ukrainas dienvidos jūlija beigās labība jau sen kā novākta. Brauciens uz vaļējās platformas ar Simonova automātisko karabīni plecā man palicis atmiņā kā viena no spilgtākajām armijas laiku epizodēm. Pārsteigums, iebraucot Ukrainā. Goda vārds, bija sajūta, ka esmu mājās…
Pašlaik Donbass ir elle zemes virsū. Tikai tāpēc, ka Krievijas varasvīriem ir vajadzīgs ienaidnieka tēls. Sensenās metodes – vadonim izdodas apvienot nāciju, ja viņš pārliecina, ka jācīnās pret tās niknāko ienaidnieku. Hitleram tie bija ebreji un marksisti. Kremļa saimniekam tās ir nekrievu tautas, kas izrāvušās no impērijas un pūlas būt patstāvīgas. Arī Ukraina, par kuru atmiņas saglabāšu vienmēr.
***
Materiāls sagatavots pēc Daiņa Cipuļa profilā «Facebook» publicētajām atmiņām.
VĒRTĒ DOMUBIEDRI
Iveta Buiķe: «Iedrošinu ikvienu, kas piedzīvojis padomju laikus, dalīties atmiņās. Arī pavisam īsi atsevišķu notikumu apraksti ir vērtīgi. Tie ir kā mozaīkas gabaliņi, kuri palīdz veidot kopējo ainu par laikmetu un cilvēkiem. Jaunajiem vajadzīga imunitātes pote pret melu straumi, kura piesārņo mūsu infotelpu.»
Alberts Pudāns: «Daļai vecākās paaudzes ir nostalģija ne tik daudz pēc tā laika politiskās sistēmas, bet gan pēc pagājušās jaunības. Cilvēki negrib pieņemt vecumu, tādēļ gānās uz šo laiku politisko sistēmu, kura it kā būtu viņiem to jaunību un laimi atņēmusi. Lielākā daļa vaimanātāju ne tajos laikos tik labi dzīvoja, ne tagad to spēj, tādēļ tāds sarūgtinājums uz visu pasauli. Tas jauniešiem saindē dzīvi, liekot ticēt, ka tad bija viss par brīvu un neko nevajadzēja darīt.»
