Visu šo nedēļu, atceroties maza zēna piedzīvojumus ar pusnolūzušu ceļa zīmi, iekšēji pasmaidu. Braucu uz Cerauksti. Kad gribēju doties atpakaļ uz Bausku, Griķu pamatskolas skolotājas, kuras mani pašu kādreiz mācījušas, palūdza aizvest uz Bausku četrus bērnus, jo autobusam gadījusies ķibele. Savācis bērnus, devos ceļā. Izsēdinājis visus pie pašām namdurvīm, es sāku sarunu ar savu pēdējo ceļabiedru, kurš bija manāmi noskumis. Prasīju, ko tāds bēdīgs, un viņš sāka atklāt stāstu. Izrādās, gribēdams tikai labu, puika pacēlis jau noliekušos ceļa zīmi. Šīs zēna darbības veicināja pretēju efektu, un jau sabojātā ceļa zīme nolūza pavisam. Puisis ļoti sakreņķējās, un bažas pastiprināja skolotājas teiktais, ka par zīmi būs jāmaksā. Protams, pedagoģe pēc tam paskaidroja, ka labāk šādās situācijās neko nevajag darīt, jo atbildīgās iestādes atbrauks un zīmi salabos pašas.
Tiesa, zēns turpināja kreņķēties, jo skolotāja piemirsa pateikt, ka par zīmi tomēr nebūs jāmaksā. Vedot puiku uz mājām, viņš man prasīja: «Saki, tu nezini, cik tāda zīme maksā?! Varbūt man sanāk.» Atbildi uz šo jautājumu es nezinu, bet sacīju, ka ap diviem simtiem eiro noteikti, jo zīme sastāvēja no divām daļām. Zēns, nokāris galvu, sacīja: «Nu ir sū*. Man tik daudz nav.»
Iekšēji es smējos, bet, redzot zēna satraukumu, teicu puikam, ka gan jau jāmaksā nebūs, jo visi saprot, ka viņš gribējis tikai labu. Tiesa, piekritu skolotājas sacītajam un teicu zēnam, ka labāk šādās situācijas neko nedarīt vai pateikt pieaugušajiem par skādi, un viņi zinās, ko darīt. Zēns vēl un vēl pārprasīja, vai tiešām nebūs jāmaksā, un, kad vairākkārt saņēma apstiprinošu atbildi, puika kļuva manāmi laimīgs, un atlikušo ceļu runājām par sportu un automašīnām.
