Deportācijas bija vairāk nekā 15 400 PSRS okupētās Latvijas civiliedzīvotāju aizturēšana naktī no 13. uz 14. jūniju un to izvešana jeb deportācija uz NKVD koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu attālos PSRS apvidos. Aizturēšanas, aresti un slepkavības turpinājās līdz pat vācu armijas ienākšanai.
Kopumā 1941. gadā deportēja 0,78% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tika izsūtīti 1,93% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,85% no latviešu un 0,4% no krievu kopskaita (81,27% no deportētajiem pēc etniskā sastāva bija latvieši, bet 11,7% – ebreji).
Ģimenes tika nosūtītas uz dzelzceļa stacijām, kur ģimenes galvas (vīrieši) tika šķirti no ģimenēm un nosūtīti uz nometnēm. Arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta t. s. «pārmācības darbu nometnēs» Vjatlagā, Usoļlagā u. c., kur pret viņiem sāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē. PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no trim līdz desmit gadiem. Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz noziegumiem, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā (galvenokārt tie bija t. s. «kontrrevolucionārie» noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas neatkarības laikā un t. s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā).
Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem. Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. 40. gadu beigās daļu ieslodzīto no vispārēja tipa labošanas darbu nometnēm pārvietoja uz PSRS Iekšlietu ministrijas sevišķajām nometnēm, kur ieslodzījuma režīms bija vēl stingrāks. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 1941. gada 14. jūnijā arestēto Latvijas Republikas pilsoņu un iedzīvotāju.
Pēc soda termiņa beigām dzīvus palikušos koncentrācijas nometnēs ieslodzītos neatbrīvoja, bet gan nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.
Deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahstānas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos un padomju saimniecībās. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu. Deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi – tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā. Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.
