Smagas domas vien krīzes laikā. Šur tur, ejot pa Bauskas ielām, redzami cilvēki, nodurtām galvām. Ne smaida, vien acumirklīgs, zibenīgs skats, «labdien» pa gabalu. Kāds dusmīgs pircējas sauciens veikalā, lai kustas un neskatās tik ilgi uz precēm. Kaimiņi cits citu vēro pa gabalu, no otra mājas stūra. Katrs strādā no mājas, un izdodas, bet skumjākais, ka pārāk ilgi, un tas nav atkarīgs no neviena. Man kā skolotājai kļūst pavisam žēlīgi. Bērni bija priecīgi, cik labi, ka brīvlaiks, ka nav jāiet uz skolu, bet vai viņi to pašu domā tagad, kad nosēdējušies četrās sienās, mācījušies paši, pamocījuši mammas, bet nesatikuši draugus? Karantīna smaga, tā ir prāta, ķermeņa, kultūras, garīguma izolācija.
Šajā bezcerīgajā laikā, strādājot laukos un būvējot sētas vārtus, no sev tuva cilvēka dzirdēju dzejas rindas, kas manī iespīdēja gluži kā saules stars ļoti vēsajā dienā.
«Cirķels, viņķels – tas nav mērs,/ Vienīgais tik acumērs.» (Skaidrojums – cirkulis, metramērs.)
Tās iepriecināja. Padomāju, kā jautrās vārsmas saglabājušās no pagājušā gadsimta. Šo tēvutēvu teicienu, ka cilvēka acumērs ir nenovērtējams, bieži esot skaitījis skaistkalnietis Jons Vaičulēns. Domāju, kā cilvēki, lai jautrāk veiktu darbus, prata smaidīt, gardi pasmieties. Humors palīdz dzīvot. Lai nav sūra gaidīšana!
