Šodien manā pagalmā atgriezās bezdelīgu pāris un izmeta virs galvas tik pārdrošus lokus, ka šķita – smejas taču par mani, cilvēku. Ne-
zinu, cik patiesības ir parunā «viena bezdelīga pavasari nenes…». Bet divas? Mēs jau arī esam «sapāroti» un tomēr nošķirti. Akcenti mainījušies no burziņos un kolektīvā kultūras pasākumu apmeklēšanā nedaudz pagurušiem, uz citu, daudz atklātāku un tiešāku saskarsmi – pašiem ar sevi.
Krīzes situācijas nežēlīgā veidā uzrāda tās «augoņu vietas» sabiedrībā un indivīdā, kas ir pastāvējušas jau iepriekš, taču uzņēmības vai zināšanu trūkuma dēļ risinājumi aizvien atlikti. Tikai tad, kad pārbaudījumi klauvē pie durvīm, saņemamies pa īstam. Nellijas Ločmeles sāpīgā atklātībā uzrakstītais «26 dienas pirms pasaules gala» par dzīvesbiedra Rolanda Tjarves zaudējumu iedarbojās daudz nežēlīgāk nekā visa drūmā statistika kopā. Saproti, ka ikviena cilvēka aiziešana tepat tuvumā vai kaut kur tālu tuviniekiem ir milzīga traģēdija un mūžam neatbildēts jautājums – kāpēc?
Jāatzīstas, bieži vien cilvēka īsto vērtību pamanām tikai tad, kad viņa vairs nav līdzās, bet ir par vēlu pateikt ļoti īsos un vislabākos vārdus «mīlu» un «paldies!».
Tuvojas 4. maijs, Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena, dažkārt strīdīgi vērtēta, taču nozīmīga. Protams, globālajā pasaulē neatkarības jēdziens un būtība ir mainījusies, jo mainās pati pasaule. Taču nemainās cilvēka vērtība un unikalitāte. Ļoti neparastās krīzes apstākļos mēs mācāmies daudz biežāk pateikt tik ierasto un reizēm nepelnīti aizmirsto «paldies!». Pateicību pelnījuši arī visi tie, kuri gan pirms simts gadiem, gan pirms trīsdesmit balsoja, sirdsapziņas un godaprāta vadīti, un kuri seko šim principam arī tagad.
Nav mums dzīvē nekā vērtīgāka un augstāka par cilvēku līdzās, kuru mīlam un kuram varam ticēt līdz galam. «Viena bezdelīga pavasari nenes…», bet divas?
