Kad vīruss paņem jauna, spēcīga, sportiska cilvēka dzīvību, stāstā par notikušo gribas atrast kaut ko mierinošu, ko tādu, kas spētu iedot man sajūtu, ka esmu lielākā drošībā nekā viņš. Gribas izlasīt kaut ko tādu, ko viņš varētu būt darījis nepareizi. Tas ļautu man justies drošāk, jo es taču daru pareizi! Bet ko darīt, ja neizdodas atrast itin neko? Ja pat šķiet, ka aizgājušais ir dzīvojis veselīgāk, ka darījis pat vairāk nekā es, lai izvairītos no slimības? Tad sajūta kļūst pavisam neomulīga.
Bet kaut kas taču ir jādara! Nevaru taču diendienā dzīvot vienās bailēs! Tāpēc man svarīgas šķiet divas lietas.
Pirmkārt, man nākas ne vien pieņemt, bet arī cieši sadraudzēties ar vienkāršo patiesību, ka nedzīvošu mūžīgi. Es pat nevaru būt drošs par nākamo mirkli. Toties šis konkrētais mirklis, šis brīdis man jau ir iedots. Nedrīkstu ļaut bailēm un raizēm to sabojāt. Tas jādzīvo pilnvērtīgi.
Otrkārt, dzīvoju aktīvi, daudz kustos, cenšos nekrāt sevī enerģijas pārpalikumu. To darot, gādāju, lai mani motivē tikai darīšanas prieks, nevis vēlme par katru cenu uzlabot veselību.
Nezinu, kad man lemts aiziet. Nevaru iegūt simtprocentīgu drošību pret vīrusiem. Toties brīdi, kas man jau ir iedots, dzīvoju ar prieku. Ja blakusprodukts tādai dzīvei ir laba veselība, esmu par to pateicīgs.
