Atgriežoties no brauciena uz Madonu un Gaiziņkalnu, iespējams, daudzi piestāj pie Liepkalnu maiznīcas. Svētdien auto stāvlaukums bija pārpildīts, bet veikaliņš stāvgrūdām ļaužu pilns, dūca kā bišu spiets. Kādi divi metri! Pat divu centimetru starp pircējiem nebija. Vispārējā jautrā iepirkšanās gaisotnē uzmanību piesaistīja kāda sieviete ar sejas izteiksmi, kas nudien bija krasā pretrunā ar veikalā valdošo noskaņojumu. Saskatīju ļoti lielu līdzību ar veselības ministri, bet varbūt kļūdījos… Patiesību neuzzināšu, bet aizdomājos par to, kā šādā pūlī varētu justies cilvēks, kas pieņem valstiski svarīgus lēmumus, kuru izpilde obligāta visiem iedzīvotājiem, taču nepārprotami redzams, ka «likums nedarbojas».
Patiesībā daudzus mulsina arī atļautais cilvēku pulcēšanās skaits. Kāpēc tieši tik – ne vairāk un ne mazāk? Parastajam cilvēkam nav zināms, kā top algoritmi, aprēķini un kā apkopo informāciju, kuras rezultātā pieņem lēmumus. Taču patlaban sabiedrībā valdošā noskaņa ir apliecinājums vieglprātībai, par kuru var nākties dārgi maksāt tuvākajā nākotnē. Protams, nav patīkami dzīvot kaut kādu ar acīm neredzamu draudu ēnā, taču pašlaik noteikumi un ieteikumi ir tik sadrumstaloti un interpretācijas tik dažādas, ka cilvēku reakcija ir vienkārša – ignorēt visu. Uz šāda fona diezgan nežēlīga izskatās kultūras vārdzināšana, un rodas jautājums: ja tirgū, veikalā un izklaides vietās varam darīt, ko un kā ienāk prātā, tad kāpēc koncertzāles ir izretinātas uz «bada robežas»? Kur ir pierādījumi un apstiprinājums tam, ka vīruss apdraud, ja tā tuvumā uzturas ilgāk par piecpadsmit minūtēm? Un vispār – kur tas īsti ir un dzīvo pašlaik?
Uz lūgumiem vai aizrādījumiem ievērot noteikumus pretī var saņemt visdažādākos komentārus, kas, žēl, bet apliecina ne to labāko sabiedrības kultūras līmeni.
