Attālinās pavisam
Rīgā starp pasākumiem gadījās ilgāks gaidīšanas laiks, ko nolēmu izmantot lietderīgi, pastrādājot Nacionālajā bibliotēkā, izmantojot viņu datoru. Esmu tā darījusi iepriekš vairākkārt – laba gaisotne darbam, plašas telpas un maz cilvēku.
Pašlaik gan, izrādās, nekas tāds nav iespējams, jo visa lielā ēka bloķēta, stingri kontrolēta ieeja vien pirmā stāva foajē iekārtotajā lasītavā, kur darbam pieejami astoņi datori. Tos ļaujot izmantot pēc iepriekšēja pieraksta un galvenokārt tiem, kas izstrādā zinātniskus darbus.
Droši vien piesardzība vajadzīga, tomēr šī nav tā vieta, kur koncentrējas cilvēku masas un pārklājas lielas ļaužu plūsmas. Esmu te pirms kovidkrīzes strādājusi plašās telpās, kur bez manis vēl trīs klienti bijuši. Attālums starp galdiņiem pārsniedz divus metrus. Ja izmanto tikai datoru, vai tad ļoti grūti to un galdiņu dezinficēt pēc katra apmeklētāja?
Jā, uzņēmēji neko tādu neatļautos, jo jādomā, kā uzturēt savu biznesu, kā un ko samaksāt saviem darbiniekiem. Piemēram, neviena reģionālā laikraksta redakcija Latvijā netika slēgta apmeklētājiem ne uz dienu, strādājām vissmagākajos apstākļos, nevarējām atļauties trīs un četrus mēnešus aiz slēgtām durvīm «slaucīt putekļus, tīrīt un kārtot plauktus», kā to darīja daudzas valsts un pašvaldību budžeta iestādes, nekautrējoties par to saņemt pilnu atalgojumu. Uz visu klapi izmantoja «laimīgo iespēju» netikties ar tiem «apnicīgajiem klientiem».
Kovidlaiks mūs pārbaudījis dažādos veidos, lieliski atklājot, kas ir kas. Sniedzis pozitīvo – iespēju pārdomām, jaunām idejām, daudzi apguvuši un turpina lieliski lietot informācijas tehnoloģijas, aizvien vairāk notikusi pāreja uz attālināto darbu. Tomēr te parādās arī drauds – dažādu līmeņu ierēdņi un priekšnieki attālinās no tā, ko varētu saskatīt cilvēku acīs, smaidam pavērtās vai, gluži otrādi, – sāpēs sakniebtās lūpās… Mūsu iestādēs nu jau pavisam attālinās no cilvēka.
