Laika vērtība un vērtības laikā
Domājuši rakstnieki, dzejnieki, filozofi – pasaules gaišākie prāti, bet laiks neatgriezeniski rit tikai vienā virzienā.
Mēs daudz ko varam ātrāk, varbūt labāk nekā iepriekšējās paaudzes, bet, lai kāds būtu mūsu tehnoloģiskais «bruņojums», mums nolemto laika sprīdi nespējam mainīt. Paradoksāli, bet reizēm ir izjūta, ka tehnoloģijas nevis uzlabo un paplašina mūsu laika resursus, bet gluži pretēji – tos atņem. Vēl vairāk – ikdienas darbu secībā, kontaktos ar līdzcilvēkiem, pat domāšanā ievieš nestabilitāti un traumē ar vienmēr klātesošo iespēju mainīt ieplānoto, ieviest korekcijas jebkurā vietā un laikā. Jo – tāda iespēja ir. Kāda mana paziņa reiz ieminējās, ka agrāk, ar to domājot laiku pirms vairākām desmitgadēm, ja reiz bija norunāta tikšanās, tad zināji, ka tam tā jābūt, iespējas pēdējā brīdī kaut ko mainīt gluži vienkārši nebija. Tad atlika sliktākais – neierasties. Šodien – ak, nu nesanāks, jo mainīt prioritātes un par tām paziņot ir tik vienkārši! Protams, labāk tā, nekā neko neteikt. Ir vēl kāds paradokss: arī dažu labu neizdarību var novelt uz «ļaunajām tehnoloģijām».
Fotoēra mūs pārņēmusi savā varā, taču kas virtuālajā vidē ir stabils, pamatīgs un garantēts? Vai daudzām lietām, kam izšķiežam savu laiku, tomēr nav tikai viena klikšķa vērtība? Notvertais mirklis ir tik gaistošs un tūdaļ izdzēšams. Esam aizsniedzami vienmēr un visur, kā ar to jūtamies, kā šo iespēju izmantojam saskarsmē darbā un mājās? Esam zinoši un informēti par visu jaunāko, bet vai par vērtīgāko? Nepalīdzēs personas datu aizsardzības likumi un regulējumi no augšas, ja pietrūks sirds izglītības un cieņas citam pret citu.
