Ceļā uz lielveikalu «Rimi Bauska» 11. augusta rītā, senioriem ieteiktā laikā, saules apžilbināta, gandrīz vai saskrienos ar kaimiņu no savas ielas. Saruna vijas ap ierastām tēmām par laiku, veselību un slimībām. Atvadoties sev skaļi novēlu – uzmanīgi vērot, kur kāju liec. Kaimiņš iesmejas: dakteris Landorfs savulaik sacīja – ejot neskaties uz pirkstgaliem, lai neveidotos kupris un nesmelgtu mugura.
Veikalā pirmais gājiens uz aptieku. Nelielo pirkumu pēc saviem ieskatiem rūpīgi sakārtoju rokassomā un iepirkumu maisiņā, ērtības labad izmantojot solu pie bankomāta. «Rimi» veikalu izstaigāju ātri, jo viss vajadzīgais gluži labi ierūmējies galvā.
Izmetusi obligāto labdienu, kasierīte nopīkstina sīksainīšus, un aparāts noplucina manu bankas karti par desmit eiro. Grasos savākt guvumu, kad mani apstulbina fakts – brūnās kuļķenes, kas tik cieši bija piekļāvusies rokassomiņas turekļiem, nav. Pirkums paliek, kur aizslīdējis, kasiere jau apkalpo nākamo pircēju, pī-pī-pī atskaita eiro un centus jau no cita konta, bet es atkal stājos rindā, ko regulē dzelteni melnas svītras, lai iegādātos sarkano «Rimi» maisiņu, kurš stāsies pazudušās, īpašu atmiņu apvītās brūnās kulītes vietā…
Emocijas par zaudējumu nerimstas, un es «tinu lenti atpakaļ», apstaigāju veikala lielās zāles letes, informācijas centru, aptieku, apskatu iepriekšminēto solu, aprunājos ar pārdevējām blakus veikaliņos. Visi mani ieinteresēti uzklausa, bet neviena pavediena nav. Aptiekā jauna farmaceite pat pieraksta manu telefona numuru – pēc darba beigām veikala informācijas centrā vēl pajautāšot par atradumiem.
«Narvesen» kioskā pārdevēja iesaka uzrunāt veikala apsargu, viņš varot pārskatīt novērošanas ierīču fiksēto informāciju. Minstinos, jo baidos tik «augstā līmenī» pacelt tādu sīkumu kā iepirkumu maisiņš ar trim zāļu kārbiņām. Vīrietis labākajos gados nosauc savu «paroli» – apsargs Jānis –, teikdams, ka viņa darbā sīkumu nav. Apskatījis aptiekā izsniegto čeku, kurā atzīmēts laiks, kad esmu tur bijusi, un vēlēdams pasēdēt un pagaidīt, viņš pazūd aiz pircējiem nepazīstamas telpas durvīm. Sēžu un īsinu laiku ar domām par man neraksturīgo neatlaidību, kas pašu pārsteidz.
Apsarga Jāņa uzzinātais neiepriecina: aiz manis uz sola nekas neesot palicis, rokā redzama melna somiņa, un viss. Taču viņš sola izstaigāt veikalu un apskatīt to savām acīm. Es tipinu viņam līdzi, un jau pēc minūtes dzirdu: re, kur ir! Jā, mana bēgle acu augstumā karājas pie maizes izstrādājumu vitrīnas. Taču kāds bija atradis un pacēlis! Apjukusi pat nezinu, kādus pateicības vārdus rast cilvēkam, kurš droši vien tikai godam pildīja savu pienākumu, bet ne vienmēr un ne visur tā ir…
Mājās nomazgājusi rokas ar ziepēm un reizē noskalojusi dienas satraukumus, ceļu pirkumu no «Rimi» somas. Par lielu pārsteigumu, tajā atrodas «Selgas» cepumu paciņa, ko neesmu pat domājusi pirkt un tās nav arī izsniegtajā čekā. Nav šaubu, ka cepumi pieder kungam, kurš savu maksājumu kārtoja, kamēr es gaidīju rindā, lai nopirktu «Rimi» maisiņu. Viņš steigā vai nejaušības pēc «Selgu» būs atstājis, bet es satraukumā pat neesmu ievērojusi zilgo paciņu. Ņemu atkal kājas pār pleciem, nesu atradumu uz tirdzniecības centru, un beigu beigās saņemu pateicību par godīgumu.
Atgriežos pie rīta sarunas par skatīšanos vai neskatīšanos uz pirkstgaliem un secinu, ka to pašu var teikt arī par dzīvi – lai neveidotos «kupri», celt acis augstāk par pirkstgaliem un arī šķietamā pelēcībā ieraudzīt daudz skaista, agrāk nepamanīta.
