Daudzas valstis lielu daļu laika 20. un arī 21. gadsimta sākumā veltījušas vienīgā un īstā Saulveža meklējumiem – tā ideālā, vislabākā, viszinošākā atrašanai, kas vedīs valsti un tautu uz saulaino tāli.
Pēc monarhiju sabrukuma lielas tautas masas vēl aizvien nav gatavas uzņemties politisko atbildību – ne tikai vēlēt, bet arī pieņemt pašu kļūdas un prasīt pārmaiņas. Tāpēc joprojām ļoti daudz cilvēku uzskata, ka vajag atrast īsto, pareizo vadoni un viss būs labi.
Labi nebūs. Problēma ir vadonisma ideoloģijas pašā pamatā. Tauta piekrīt uzticēt varu vadonim, jo viņš ir tuvu ideālam, un uzreiz ir skaidrs, ka tā uzskata arī pats vadonis. Viņš ir pats gudrākais, visu zina, var dot padomus un vienmēr pateiks, ko darīt. Pro-
blēma pat nav tajā apstāklī, ka viņš saprot vai kaut ko nesaprot, bet gan – kā vadonim kaut ko ieteikt, pateikt, lūgt kaut ko mainīt? Ko darīt privātā biznesa pārstāvim, kurš nedrīkst būt veiksmīgāks par vadoni? Kā ieteikt kaut ko jaunu vai grozīt esošo, ja vadonis visu zina labāk?
Nav grūti būt par gaišo Saulvedi, kad tikko beidzies haoss valstī, kad visa pasaule pērk tavas valsts resursus, kad visa pasaules ekonomika ir uz pacēluma viļņa. Kad sākas krīze, republikās vēlēšanu rezultātā vai ar referenduma palīdzību valdību var mainīt. Vadonis aiziet nevar – Saulvedim savas tautas vešana uz saulaino tāli ir mūža pasākums. Un īslaicīga krīze pāraug mūža krīzē – kamēr vien Saulvedis vada.
Vadonisms un monarhija jau ir arhaiskas valsts pārvaldes formas. Mūsdienās jādomā, kā pilnveidot republikas pārvaldes sistēmu, nevis jāmēģina dabūt pie varas gaišo Saulvedi. It īpaši tāpēc, ka palaist Saulvedi pie varas nav grūti, bet kā no viņa tikt vaļā?
