Vai esam saimnieki savā zemē?
Ikreiz, kad kādā valstī notiek politiskās varas maiņa, protams, tiem, kas to īsteno, ir vajadzīgs ārvalstu atbalsts un palīdzība vai vismaz pozitīva rezonanse. Parasti jau viss notiek tautas vārdā. Bet šoreiz ne par kaimiņzemes problēmām. Vai neskaitāmo partiju politiskā vara ir demokrātijas paraugs, ja raugāmies uz rezultātu? Pastāv nerakstītas norunas un vienošanās citam ar citu, un ir sajūta, ka visi staigā kaut kādu saistību «rokudzelžos».
Uz šāda fona itin bieži raisās pārdomas par to, kas ir politiskās varas diktators un kas ir saimnieks savā zemē šī vārda vislabākajā nozīmē. Vai sešpadsmit partijas ir saimnieces mūsu valstī vai tikai «lupatu deķīša raustītājas», kas vairumā gadījumu atpelna sponsoru naudu. Cik jaunpienācēju izies caur nākamo vēlēšanu sietu?
Reti kurš noliegs Edvarta Virzas «Straumēnu» literāro un kultūrvēsturisko vērtību. Autors, dēvēts par dedzīgu Kārļa Ulmaņa apjūsmotāju, raksta: «Tauta ir liela vērpēja un tinēja, un tās ratiņš dūc nenorimdams, tās kodeļa nesaplok un pavedienam nav gala.» Gadalaiku ritums dzejnieka dvēseles tēlojumā aizkustina ar savu viengabalaino pasaules izjūtu, kur vienā veselumā harmoniski sakļaujas cilvēka, lauka, pļavas, mājlopu, putnu un koku dvēseles, vienā – «Straumēnu» dvēselē. Vai varam saskaitīt, cik reižu šajā spožajā, latviešu zemniecībai veltītajā teiksmā minēts vārds «saimnieks»?
Tad jau arī tagad varam teikt, ka «diktatoru» pilna Latvija… Saimnieku respektē nevis baiļu dēļ, bet aiz cieņas par viņa lēmumiem un atbildību, ko viņš uzņemas. Saimnieks izplāno un rīko ekonomisko un saimniecisko dzīvi, un tas nav tas pats, kas politisks diktators. Varbūt frivola atziņa, bet arī mūsdienās nekas nav tik vienkārši, kā izskatās.
