Saprast, palīdzēt, atbalstīt
Baltkrievijā kā ekskursante pēdējo reizi biju pērnvasar. Esmu jau rakstījusi, ka valsts atstājusi tādu kā «hibrīda» iespaidu: eiropeiska vismaz tūristu apmeklētās vietās – ar sakārtotu infrastruktūru, labiem ceļiem, sakoptu un jauku apkārtni. Tomēr iedzīvotāju galvās joprojām dzīva padomjlaika domāšana, kaut, piemēram, gidam savu stāstu sākot ar brīdinājumu: «Visus jautājumus un komentārus tikai ekskursijas beigās, nekādu jaukšanos pa vidu!» Saproti, ka šajā zemē labāk neko neprasīt, domas nepaust.
Pašreizējie notikumi Baltkrievijā to arī rāda – sāksi jautāt, komentēt, demonstrēt savu viedokli, kas nesakrīt ar valdošo Lukašenko, tevi vardarbīgi apklusinās.
Šomēnes sekoju baltkrievu interneta vietnei tut.by, kas izskatās privāti piederoša dažām personām. Kolēģi žurnālisti sniedz cilvēkiem šai situācijai atbilstīgu konsultatīvu informāciju; daudz ko izsaka, piemēram, sadaļu nosaukumi «Instrukcijas, ko darīt, ja esat aizturēts un piekauts», «Vardarbībā cietušo stāsti». Un tur ir, ko lasīt, ilustrācijai – daži fragmenti no cilvēku dzīves mirkļiem.
Pēterburgas iedzīvotāja Oļesja aizbraukusi uz Minsku līdzi draugam komandējumā. Jauniete stāsta, kā 9. augustā sākušās šausmas: «Ap deviņiem vakarā, kad pastaigājāmies, uz ielas miliči mūs pēkšņi saķēra no aizmugures un sāka stumt uz autobusu, kas izskatījās pēc parasta pilsētas sabiedriskā transporta, tikai bez numura zīmes. Kad sākām kliegt un prasīt, par ko mūs aiztur, sāka sist ar stekiem un iegrūda autobusā.» Konstantīns Šišmakovs, 29 gadus vecais vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Volkovijskā, kurš pēc atteikšanās parakstīt vēlēšanu rezultātu protokolu bija pazudis, vēlāk tika atrasts miris… Žabinkā ap simt vietējo iedzīvotāju atvadījās no Genadija Šutova, kuru protestu laikā Brestā demonstrācijas apspiedēji nāvīgi ievainoja ar šāvienu galvā. Viņam palika pieci bērni.
Šie stāsti aicina saprast, palīdzēt un atbalstīt. Vai tad nebija laiks, kad arī Latvijā alka pēc starptautiska atbalsta?
