Atcerēties – tas ir vienkārši
«Piemini Latviju!» Ar šiem vārdiem, ko savā patriotiskajā meistardarbā paudis rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, sasveicināmies un ar tiem atvadāmies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā.
«..Turi Latviju dziļi ieslēgtu sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.» Šīs rindas atausa atmiņā, kad Rundāles novada rīkotajā domu apmaiņā ieklausījos speciālistu un citu klātesošo stāstītajā par jaunlaiku ekonomiskajiem trimdiniekiem. Sarunas mērķis bija analizēt situāciju un atrast kopsaucēju motīviem, kas piespieda no Latvijas aizbraukt tūkstošiem latviešu, un piedāvājumam, ko iespējams dot, lai viņi atgrieztos. Skaitliskie apmēri ir milzīgi, līdzīgi kā staļinisko represiju upuru statistika, pat lielāki, jo tieši vai netieši skarta gandrīz katra Latvijas ģimene.
Konkursā, ko nesen izsludinājusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, lai veicinātu tautiešu atgriešanos, pieteikušās vien dažas pašvaldības. Temats nav ērts. Tikai jāpasmaida par valsts divkosību – izsludinām un rīkojam konkursus, tērējam naudu, bet drosmīgi ejam tālāk uz jaunu reformu, ignorējot vietvaru viedokli par tās negatīvajām sekām.
Līdzās racionālam skaidrojumam un statistikai ir kaut kas vēl svarīgāks un arī sāpīgāks, tā ir emocionālā puse – slēptā asara uz aizbraucēju mātes un vecāsmammas vaiga, kas cenšas sevi klusi mierināt: «Varbūt viņiem tur būs labāk…» Tas ir bezgalīgs tikšanās prieks tajās reizēs, kad tālumnieki apciemo savējos, palīdz materiāli, bet turpat līdzās arī šķiršanās ēna. Vissmagāk to pārdzīvo vecvecāku paaudze, kam veselība nav no stiprākajām, bet kas visvairāk ieguldījusi mazbērnu lološanā, kamēr vecāki bijuši aizņemti darbosVarbūt, sākot jauno mācību gadu, mazu asteru pušķīti un siltu paldies pelnījuši arī vecvecāki. Vismaz virtuāli, ja šķir tālums, Atcerēties savējos ar mīļu vārdu arī šajā dienā, 1. septembrī, – tas ir tik vienkārši.
