Dzejai, tāpat kā mīlestībai, nav definīcijas. Mums katram tā ir sava, īpaša un tikpat daudzveidīga kā paši dzeju rakstošie un lasošie. Tomēr šis jautājums «Kas tā ir?» uzrodas itin bieži, un atbilde katram ir citādāka: vieniem – dvēseles mūzika, kurā gribas ieklausīties, citiem tā veldzē sirdi kā spirdzinošs rīta gaiss, bet savureiz tā kādu pat ļoti sadusmo. Nevar izskaidrot neizskaidrojamo, bet dzejas vārds mūsu kultūrā un literatūrā vienmēr bijis kā agri modinoša rīta dziesma, kas laikus mūs brīdina par briesmām. Patiesa dzeja nav komfortabla rīmēšana, tā ir neērta un urdoša, tā liek satikties aci pret aci ar sevi, un tā arī pasaka acīs. Tautai nozīmīgs dzejnieks ir varai neērtais un netīkamais, vienalga, vai vara tērpusies lāčādā vai uzvedas kā pūkains demokrātijas jēriņš.
Šogad 55. Dzejas dienu vadmotīvs ir «dzeja dziedē». Vai esam dziedināmi? Vai daudz mums ir katram individuālu un visiem kopīgu neredzamu sāpīgu brūču? Vai ir daudz, par ko skumt, priecāties, dusmoties, gavilēt? Laikam jau ir. Klāvs Elsbergs krājumā «Bēdas uz nebēdu» (1986) rakstījis: «iešu rīt aprunāties pie Laimas/ ko viņa grib mums teikt/ uzsūtot ķildas un visādas vainas/ ko nevaram veikt.» Vienkārši vārdi, kā šodien rakstīti. No kā Elsberga dzejā nobijās toreizējā vara? No kā tā baidās šodien? No patiesības! To redzam abās debess pusēs – kā austrumos, tā rietumos. Tagad ir citi līdzekļi un instrumenti, bet melu būtība tā pati. Ir viltus ziņas, bet par tādām tiklab var uzdot arī patiesību… Varbūt dzejas īsto vērtību nosaka dzejnieka godīgums pret sevi, savu laiku un līdzcilvēkiem.
