Darbs dara darītāju. Un vadītāju?
Vēl nesenā pagātnē Latvijā tika dibinātas un ļoti strauji veidojās jaunas biznesa struktūras, organizācijas, kooperatīvi, daždažādas firmiņas, un mūsu sabiedrībai tie bija pilnīgi jauni procesi un iespējas. Bet daudzu iestāžu un organizāciju likteni izlēma lielais un nepielūdzamais – laiks. Pavisam nedaudzi savu pastāvēšanu «izvilka» ar esošo speciālistu un vadītāju zināšanām, misijas apziņu, kā arī prasmi mainīties un pieņemt izaicinājumus.
Bet vai cilvēki, kļūstot par vadītājiem un līderiem gan pēctecības ceļā, gan jaunveidotajās struktūrās, ir pietiekami profesionāli darba kultūras aspektā? Vai pietiek tikai ar uzņēmību un ambīcijām, lai būtu labs vadītājs, ja vien tā, protams, nav dabas dāvana?
Cik vilšanos un skarbu vērtējumu no darba ņēmējiem dzirdams ne tikai par zemo darba samaksu, bet arī par attieksmi vai attiecībām darba kolektīvā. Gana bieži nākas secināt, ka darba kultūra jebkurā līmenī ir cieši saistīta ar indivīda inteliģenci.
Sabalansēt uzņēmuma biznesa mērķus un strādājošo intereses (izaugsmes iespējas, motivējošu atalgojumu u. c.) nav vienkārši. Bieži dzirdam: «viņam ir spēcīga komanda», «viņš rūpējas par saviem cilvēkiem». Tātad vadītājs ir pratis un nav baidījies ap sevi pulcēt stipras personības, kas savas individuālās ambīcijas ne tikai prot saskaņot ar uzņēmuma mērķiem, bet dod savu nozīmīgu ieguldījumu darba laika, zināšanu un kvalitātes izteiksmē, pretī saņemot ko līdzvērtīgu.
Šajā saskarsmē un pieredzē svarīgs jautājums ir abpusējais gandarījums par sasniegto. No vienas puses kvalitatīvs darbs, no otras – novērtējums morālā un materiālā izteiksmē. Zūdot līdzsvaram šajos svaru kausos, darba kultūra degradējas abās pusēs – gan darba devējam, gan ņēmējam.
