Noderīgs atgādinājums gaļas liellopu audzētājiem
Gaļas liellopu nozarē kopumā Latvijā vērojama pozitīva tendence, jo dzīvnieku un ganāmpulku skaits pakāpeniski pieaug.
Taču, ņemot vērā, ka šī nozare ir diezgan jauna Latvijas lopkopībā, saimniecību īpašniekiem nepieciešamas arī jaunas zināšanas un atbilstoša izpratne par ganāmpulka turēšanas un ēdināšanas pamatnosacījumiem.
Nepieciešama grupēšana
Viens no aspektiem kvalitatīva galaprodukta nodrošināšanā ir zīdītājgovju grupēšana – «turēšana un ēdināšana – atbilstoši to fizioloģiskajam stāvoklim», uzsver Daiga Baltiņa, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra lopkopības speciāliste, «nereti ganāmpulkos līdz 30 zīdītājgovīm visi liellopi dzīvo kopā vienā barā. Tādēļ ganāmpulkā ir jānodrošina optimāla grupēšana – grūsnās govis un teles, zīdītājgovis ar teļiem, ataudzējamās teles, vaislas buļļi.»
«Bauskas Dzīvei» speciāliste skaidroja, ka lopkopības nozarē ir daudz jautājumu, pie kuriem ik pa laikam atgādinājuma formā ir lietderīgi atgriezties, jo mainās paaudzes. Turēšana, ēdināšana un ģenētika ir svarīga visos laikos. Tomēr jāatzīst, ka veiksmīga darbība balstās uz sakārtotu infrastruktūru, kas mazām saimniecībām, 20 – 40 liellopu fermā, ne vienmēr ir pa spēkam.
Daiga Baltiņa atzīst, ka klimata ietekme uz lopkopību un augkopību kopumā arvien vairāk atšķiras pa reģioniem nokrišņu daudzuma, augsnes īpatnību un mēslošanas ziņā, tāpēc lopbarības sagatavošanā optimālākais lēmums katram saimniekam jāpieņem pašam.
Atbilstoša vieta grūsnības beigu posmā
D. Baltiņa: «Runājot par grūsnajām zīdītājgovīm un telēm,– tām nepieciešama atbilstoša vieta grūsnības beigu posmā, dzemdību laikā un pēc tām. Tā ir iespēja atpūsties, ja nepieciešams, iespēja veikt dažādas manipulācijas gadījumos, ja rodas apdraudējums zīdītājgovju veselībai. Zīdītājgovju boksos jānodrošina tīrība un pakaiši, vienmēr jābūt dzeramajam ūdenim un barībai. Pareizi iekārtota vieta šajā periodā saimniekam ļaus laikus pamanīt pēcdzemdību problēmas. Piemēram, kā norit teļa adaptācija kopā ar māti. Nepareizi ierīkotā vietā zīdītājgovīm var rasties stress, palielinās traumatisma risks un apgrūtināta arī palīdzības sniegšana, bet manipulāciju laikā biežāks var būt darbinieku traumatisms. Lielākā uzmanība jāpievērš dzīvnieka ķermeņa kondīcijas maiņai. Lai kontrolētu dzīvmasu, liela nozīme ir regulārai dzīvnieku svēršanai.»
Savukārt govīm, kas jau atnesušās un ir kopā ar teļiem, viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē barības uzņemšanu, ir dzīvnieka fizioloģiskais stāvoklis. Govs, kura zīda teļu, ēd par 40 – 60% vairāk nekā govs, kura ir cietstāves periodā. Barības uzņemšanu ietekmē dzīvnieka vecums. Bieži govis tiek labi barotas grūsnības beigu posmā, un tad visbiežāk gaidāmas problēmas dzemdību laikā, skaidro D. Baltiņa. Grūsnās govis baro ar vidējas kvalitātes rupjo lopbarību – skābsienu vai sienu. Dažkārt pēdējos mēnešos pirms dzemdībām izēdina tikai labas kvalitātes sienu, ja govis ir optimālā ķermeņa kondīcijā. Nedrīkst izēdināt sliktas kvalitātes vai pelējušu lopbarību.
Ja barība nav pietiekami kvalitatīva, lai nodrošinātu visas vajadzības, tad, neapšaubāmi, prioritāte ir teļa nodrošināšana ar pienu. «Liellopi parasti spēj uzņemt un pārstrādāt lopbarības sausnu 1,4 – 4% no savas ķermeņa dzīvmasas dienā, atkarībā no barības kvalitātes zīdītājgovis patērē 1,8 – 2% lopbarības sausnas no ķermeņa dzīvmasas, ja ir spiestas uzņemt zemas kvalitātes lopbarību. Ēdināšanai uzreiz pēc atnešanās jābūt tādai, lai govs nezaudētu svaru. Ja vien ir iespējams, šajā periodā barībā nevajadzētu būt pārāk lielam proteīna daudzumam, jo tas veicinās piena veidošanos, kas var būt par iemeslu teļu caurejai un govju mastītiem,» skaidro lopkopības speciāliste.
Nedrīkst atstāt teles novārtā
D. Baltiņa atgādina, ka ataudzējamām telēm galvenais atskaites punkts ir vaislas telīšu mākslīgās apsēklošanas vai lecināšanas vecums. Pirmpienēm ir jānovērtē atnešanās vieglums, teļu dzīvotspēja, teļu augšanas rādītāji un māšu pienīgums. Lai novērtētu eksterjeru, veic lineāro vērtēšanu pirmajā un trešajā laktācijā. Tieši laktējošas govs produktivitāte ir atkarīga no vaislas telītes izaudzēšanas apstākļiem. Tādēļ nedrīkst atstāt teles novārtā. Pirms teles lecināšanas jāizvērtē kondīcija: kāda ir muskuļu attīstība, vai nav izveidojies pārāk liels zem-ādas tauku slānis. Telei jābūt labi attīstītai, muskuļainai, bet ne treknai, tad tele paliks grūsna un atnesīsies. Jo grūsna tele ir vairāk aptaukojusies, jo lielāks risks, ka būs apgrūtinātas dzemdības. Ja tele būs paredzēta vaislai, īpaša uzmanība jāpievērš skeleta attīstībai. Svarīga ir dzīvnieka gaita. Audzējot vaislas teli, svarīgi ir nodrošināt vajadzīgo proteīna daudzumu, lai telei izveidotos muskuļots korpuss un dzīvmasas kilogrami ne mazāk par 420 – 450. Lai kontrolētu telīšu augšanu, nepieciešama to svēršana atkarībā no saimniecības mērķiem.
Daiga Baltiņa atzīst, ka noteikt vaislas buļļu patieso auglību pirms tā ievietošanas ganāmpulkā nav iespējams, bet var novērtēt tā ātraudzību. Tā ir viena no īpašībām, kurai ir visciešākais sakars ar iedzimtību. Ar līdzsvarotiem un mierīgiem liellopiem ir viegli strādāt. Šādi dzīvnieki neapdraud citus ganāmpulkā esošos dzīvniekus un darbiniekus. Arī šī iezīme tiek uzraudzīta vērtēšanas laikā. Bullēni ar nenoturīgu nervu tipu, ātri uzbudināmi. Tiek brāķēti un kā vaislinieki gaļas liellopu ganāmpulkos netiek izmantoti. Savi nosacījumi ir jāievēro vaislas buļļu barošanā, jo svarīga ir to ķermeņa kondīcijas noturība visu lecināšanas laiku, līdz tie tiek atšķirti no zīdītājgovju bara.
KOMENTĒ LIELLOPU AUDZĒTĀJi
Alma Bērziņa, zemnieku saimniecības «Jundas» īpašniece Bauskas novada Vecsaules pagastā: «Tie ganāmpulku īpašnieki, kas nopietni domā par attīstību, kvalitāti un labiem rezultātiem, parūpēsies arī par ganāmpulka «sakārtošanu» un attiecīgu barības bāzi. Tomēr liela daļa pat pieredzējušu lopkopju īsti neaizdomājas par tik svarīgiem jautājumiem, atstājot tos pašplūsmā, sak’ gan daba parūpēsies. Mazāk darba, mazāk problēmu. Ganāmpulks ir vienots, dzīvs organisms, un kļūme vai paviršība kādā tā posmā atspēlējas. Šī nozare nav no vieglajām, un ieguvumi nāk lēni, ar pacietīga un smaga darba ieguldījumiem, neatkarīgi no saimniecības lieluma.»
Kaspars Ādams, SIA «Liellopu izsoļu nams» vadītājs Neretas novada Mazzalves pagasta «Krastos»: «Saimnieku rīcību lielā mērā praksē nosaka individuālās iespējas. Ganāmpulka vaislas bulli parasti nošķir rudenī, jo šajā periodā zīdītājgotiņām sākas atnešanās jeb dzemdību laiks. Tad ir svarīgi, lai mātei un jaundzimušajam teļam būtu mierīgi apstākļi. Nedēļu tie ir nošķirti, bet pēc tam septiņus, deviņus mēnešus mazuļi dzīvo kopā ar māti lielākā barā. Faktiski jau bioloģiskais ritms nosaka lopu kustību un pārvietošanu ganāmpulkā. Otrs svarīgs posms ir pavasaris – laiks, kad lopi iziet ganībās. Tad mātes ar telītēm vēlams nošķirt atsevišķi no tām zīdītājgovīma, kam ir mazie bullēni. Jāatzīst, ka barības kvalitāte ir svarīga visās grupās, par ko atbildība gulstas tikai uz saimnieku.»
