Zemnieks aizvedis pirmās ziemas rapša kūluma kravas uz lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības «Latraps» graudu pieņemšanas punktu Bauskā. Ļoti priecīgs neizskatās, jo birums tikai virs trim tonnām no hektāra, vajadzējis virs četrām tonnām. Sprīdi līdz gandarījumam «noēdis» sausums un karstums. Arī par dārzeņu ražām nekādas pozitīvās prognozes no dārzkopības speciālistiem neizskan, jo trūkst mitruma, ir par karstu.
Svelme tiek zākāta, pārguruši būvnieki uz ceļiem un citos objektos, neapmierināti darbinieki un apmeklētāji birojos, kuros ir karsts, jo vai nu vispār nav uzstādīti gaisa kondicionieri, vai arī tie nespēj pienācīgi atvēsināt. Jau gadiem karstās vasarās pārmēru tveicīgās telpās strādā, piemēram, Bauskas novada pašvaldības administrācijas speciālisti, jo pa šiem gadiem par strādājošo darba apstākļiem karstumā nav gādāts. Tagad esot ciešami, bet, kad ārā virs 30 grādiem, 3. un 4. stāvā kabineti «burtiski vārās», vienā telpā bijis rekords 33, citā – 35 grādi. «Dienas otrā pusē, maigi sakot, galvā ir ķīselis un ievērojams skābekļa trūkums. Kāda gan produktivitāte šādos apstākļos var būt?» retoriski vaicā pašvaldības administrācijā strādājošie.
Saules nogurdinātie – tā varētu nosaukt mūs piemeklējušo situāciju, tāpat kā to slaveno Ņikitas Mihalkova filmu. Zinātnieki, eksperti, pētnieki jau sen brīdinājuši, ka esam gadu simtiem no dabas ņēmuši labumus, cirtuši mežu plantācijas un gāzuši tai pretī gan CO2 izmešus, gan citus sārņus, un nu tas viss «atmaksājas». Mums taču skolā ģeogrāfijā mācīja, ka dzīvojam mērenajos platuma grādos, mērenā klimata joslā, kur valda mērenās gaisa masas un rietumu vēji. Tomēr mērenības pietrūcis te dzīvojošiem cilvēkiem, un daba mums par alkatību turpina «atmaksāt» – ar nogurdinošo svelmi, sausumu, robiem ražā, citviet – arī ar postošiem plūdiem. Nu ar likumiem ES valstu valdības sāks mūs planētas labā ierobežot. Vai izdosies?
