Zinību dienas teju izskaņā devos ikvakara pastaigā pa Bausku. Protams, pilsētas naksnīgajām ielām ir savs skaistums, bet šoreiz stāsts ne par to. Dodoties mājās, Rātslaukumā pie mums ar brāli un draugu piebrauca klāt melna automašīna. Pirmajā brīdī ienāca prātā doma, ka nu kāds noziedznieku grupējums ievilks mūs mašīnā un gals klāt, bet, gluži pretēji, izrādās – vietējie policisti. Ātri izvilkuši un parādījuši, bet tikpat ātri arī noslēpuši dienesta apliecības, jautāja, ko mēs šeit darām, un prasīja uzrādīt dokumentus. Personu apliecinošus dokumentus parādījām, taču īsti nesapratu, kāpēc tik asi vajadzēja mūs pārbaudīt, jo neko noziedzīgu darījuši neesam.
Agrāk esmu domājis, kāpēc daļai sabiedrības ir nepatika pret policistiem, nu laikam arī man uz brīdi šī nepatika parādījās.
Kā paskaidroja Dace Kalniņa, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes vecākā speciāliste, jaunā mācību gada pirmajā dienā Valsts policija pastiprināti uzraudzīja sabiedrisko kārtību. Viņa uzsvēra, ka policisti drīkst runāt ar jauniešiem un pārbaudīt dokumentus arī bez vecāku klātbūtnes.
Runa gan nav par dokumentu pārbaudi, jo jebkurš policists šīs pārbaudes drīkst veikt, bet drīzāk par policistu runas stilu un nievājošo attieksmi. «Ja daudz runāsi, aizsūtīsim uz ekspertīzi!» izskanēja no policistu mutes, kad es tikai vēlējos pajautāt, kas īsti šeit notiek un kādēļ manus personas datus nepieciešams pierakstīt blociņā. Nebrīnos, ka daļa sabiedrības no policistiem baidās. Iesaku likumsargiem runas stilu un attieksmi pret iedzīvotājiem mainīt. Nedaudz cieņas pret cilvēkiem radītu pārliecību par kvalitatīvu un pieklājīgu policistu darbu, un nebūtu papildu jautājumu par to, kam tad īsti sabiedrības drošību mēs uzticam.
