Veciem cilvēkiem ir tāds niķis – viņiem gribas daudz runāt. Arī es neesmu izņēmums. Cik ilgi klusēsi, ja ar tevi no rīta līdz vakaram runā gudri cilvēki (jādomā, dumjus pie teikšanas nelaiž) radio, televīzijā un citos iespējamos veidos. Sevišķi tagad, pandēmijas laikā, kad šis temats tiek grozīts kā pankūka uz pannas. Reizēm piesvilst, bet vienmēr atrodas kāds, kas pannu laikus norauj no plīts.
Izmantoju iespējas runāt no visādi lamātās un apsaukātās daļas, kas vēl nav vakcinēta, taču neesmu «antivaksers» (jau labi iejuties jaunvārds). Atkāpē nedaudz par vārda spēku. Man ir gādīga ģimenes ārste un viņas palīdzes. Atrada vajadzīgus, neuzbāzīgus vārdus pārdzīvojumā, kad bija jāšķiras no tuviem cilvēkiem. Viņas sarunāja speciālistus galvaspilsētā, kad bija jāpārbauda diagnoze. Reiz pēc kādas caurskates jautāju dakterim, vai kādas zāles ar’ izrakstīsit? Nē! Atbildēja. Dzeriet vairāk ūdeni! Un stiprumam pielēja kā joku – jūs dzīvosit simt gadu, varbūt pat vairāk. Tas bija pasen, pirms pandēmijas. Un manā zāļu skapītī šis «joks» ir ejošāks par tabletēm.
Dzīvoju, dzeru ūdeni, elpoju dziļi un domāju par… vārda spēku. Jūtu līdzi gandrīz izmisumā nonākušajam premjeram Krišjānim Kariņam, kad viņš neatlaidīgi aicina savus pavalstniekus vakcinēties pret «Covid-19», glābt tradicionālās skološanās iespējas un ekonomiku. Vēlāk kāda dusmīga balss pagaidām atturīgos publiski nosauc par muļķiem un idiotiem. Tas mani neaizskar, jo sabiedrība jau sen sadalīta muļķos un bagātos. Bet rupji griež draudi – visi, jūs tur, nevakcinētie, noteikti saslimsit smagi un, iespējams, nomirsit! To pašu no otras puses kā paraugu pārtvēruši «antivakseri» sociālajos tīklos.
Epidemiologi ilgi un izsmeļoši «komunicē», jau kuru reizi skaidrojot vakcīnu iedarbīgumu, bet izskaņā uz nākotnē virzītiem jautājumiem visbiežāk dzirdam frāzi – to vēl neviens nezina vai tikai pēta. Turpretī skaidri zināms, ka pēcpotes periodā parādījušās smagās blaknes vai pat nāves gadījumi nekādā ziņā nav saistīti ar vakcīnu, bet tikai sagadīšanās.
Neiedomājamais, ka sertifikātus, pat simtos, var gluži vienkārši nopirkt, šķiet, arī epidemiologus neuztrauc, zinot, ka tas var nodarīt lielāku postu nekā savā mājā meža vidū izolējusies sirmgalve. Pat muļķiem skaidrs, ka atklātajā un, kas zina, vēl citās afērās iejauktas atbildīgas personas.
Absurdi, bet rūpīgi izdomāti bija Saeimas deputāta Alda Gobzema un viņa domubiedru iedvesmotie piketi pret obligātu vakcināciju atsevišķām iedzīvotāju grupām, patvaļīgi izmantojot pat «Baltijas ceļa» vizuālos un emocionāli patriotiskos simbolus. Ieroču nebija, tikai vārdi, plakātos un mutēs. Kur bija drūmās nākotnes solītāji no ērtajām radio un televīzijas studijām, pilīm un kabinetiem, kāpēc neiznāca piketētājiem pretī vai blakus ar savu personības spēku? Diemžēl valstī nav jaunu tautas atzītu līderu, kas spētu/gribētu savākt un ar savu klātbūtni iedvesmot ļaudis uz saprātīgu rīcību ar dvēseli skarošu vārdu, nevis augstprātību.
Kāpēc vēl neesmu vakcinējusies? Esmu apsvērusi, ka mans dzīvesveids, gadu diktētā mājsēde nevienu neapdraud. Gunārs Nāgels: «Ir tikai divi varianti, kā glābties no kovida. Pirmais – fiziski izvairīties no vīrusa, lietojot maskas un distancējoties. Otrais – vakcinējoties.» Pagaidām izvēlējos pirmo.
