Kad vakara krēsla pie rokas atved nakti, parasti neviens nebēdā – tāda ir ierastā kārtība – un ieslīgst miegā. Turpretī, kad paskrien vasara, un nepielūdzami ir klāt rudens ne tikai ar krāsainām lapām, bet vēlāk arī kailiem kokiem un steidzīgu tumsu, tad nereti piezogas grūtsirdība.
Kad darbīgums dārzā rimis, svarīgi sev atrast kādu nodarbi sirdij, prātam un dvēselei. Neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem, katram tomēr ir kaut kas pieejams. Vai tā būtu grāmata, vai tiešsaistes vai klātienes kursi, varbūt kaut ko var iemācīties kopā ar draugiem vai paziņām. Tikai sākums ir grūts, pēc tam jau sākas aizrautība. Domāju, ir vērts izmēģināt un iemācīties ko jaunu, kas, iespējams, var pārtapt pat biznesā. Vaļasprieki dod arī jaunas pazīšanās, domugrupas, draugus. Un kad vēl, ja ne vakara krēslā, kad ārā nevilina nedz saule un putnu dziesmas, nedz aizaudzis dārzs, netraucēti nodoties kam interesantam. Varbūt ēst gatavošanai, par ko priecāsies ģimene un paša garšas kārpiņas un mitekli piepildīs mājās ar mīlestību pagatavota ēdiena kārdinošais aromāts?!
Radošas izpausmes dos prieku par savu varēšanu, tad netraucēs lietus lāšu klauvējieni pa palodzi. Kā dabai paredzēta atpūta, tā arī cilvēki izsenis ir piemērojušies gadalaiku plūdumam un rudenī, ziemā gaitās kļuvuši rimtāki. Mūžīgs skrējiens nav paredzēts, viss notiek cikliski.
Savas pašsajūtas un izaugsmes dēļ atminēsimies apraktos sapņus! Kamēr vien saule lec un riet, nav par vēlu pie tiem atgriezties un varbūt beidzot saņemties un piepildīt. Iespējams, mazliet mainītā formātā. Nevēlies?! Tad tie nav bijuši tavi, meklē patiesos, savējos, par kuriem domājot sirdī atgriežas saule, prieks un entuziasms!
Mierīgi ieiesim rudenī, lai, steigai norimstot, atrastu sevi, atklātu patieso un atmestu lieko. Kā koki, kas pavasarī atkal raisīs lapas.