Silta maizīte bērniem
Jocīgi, ka tikai tagad atcerējos spilgtu epizodi no sava brauciena uz Gruziju, kas bija pirms pieciem gadiem. Varbūt tāpēc, ka šogad Latvijā vasara ilga tikai divus mēnešus un sūrais rudens iestājās jau augustā. Mājās vienkārši gribas siltumu.
Un tad gluži kā filmā man vizualizējās drēgns rīts kādā Tbilisi centra dzīvokļa virtuvē. Skaidrības labad atklāšu, ka Gruzijā nebiju tipiska tūriste, bet savas studiju biedres – gruzīnietes Zinadas Darčašvili – aicināta draudzene. Jau pirmajā rītā pamodos no neizsakāma mājīguma smaržas. It kā ļoti pazīstamas. Zinada, aicinot pie brokastu galda, sacīja: katru rītu bērniem un arī ciemiņiem uz sausas pannas mēs vienmēr sasildām savu gruzīnu maizīti.
Biju mazliet izbrīnīta, vaicāju: «Vai tad tostera nav?» «Ir, protams, bet nelietojam. Bērniem vajag izjust pavarda siltumu, pat ja Tbilisi viņi atrodas daudzdzīvokļu mājā» – tāda bija atbilde. Arī tad, kad bērni būs savās gaitās tālu pasaulē, viņi turpinās iepriekšējā vakarā uzcepto maizīti, visticamāk, sasildīt uz pannas kā sentēvi. Varbūt tā ir drosības izjūta vai arī tradīciju nezūdamības likums?
Ak, jā – par to maizīti vēl kas ļoti svarīgs! Vienalga, kurā Tbilisi mikrorajonā dzīvodams, katrs var aiziet uz nelielu, visu diennakti darbojošos ceptuvīti. Gruzīni izvairās pirkt maizi lielveikalos tāpat kā visvisur piedāvātos pētersīļus un koriandru. Bet jebkurā dzīves situācijā – pat karā – Gruzijā bērni ir svarīgāki par visu. To es arī gribēju pateikt.
