Beigas «ātrajam kilometram»
Slēpošanā ir tāds sporta veids, ko oficiālā sporta pasaule ne pārāk mīl, – to sauc ātrais kilometrs. Princips ir ļoti vienkāršs –
vajadzīga diezgan stāva nogāze, pa kuru braucējs uz slēpēm var noslīdēt pēc iespējas tālāk, un uzvar tas braucējs, kuram beigās būs lielākais ātrums. Šo disciplīnu gana loģiski nemīl smagā traumatisma dēļ.
Autobraucējiem Bauskā ilgāku laiku tāda ir Rīgas iela, kas pēc veiktās pārbūves ir laba vieta, kur ieskrieties. Kā parādījās pirmā iespēja braukt pa Pilskalna ielu, arī tā kļuva par šādu «ātro kilometru». Bija jocīgi vērot, kā tie, kas mēģina ievērot pilsētā atļauto ātrumu – 50 kilometrus stundā –, lēnām brauc pa vienu joslu, kamēr pa otru joslu viņus regulāri apdzen. Pilskalna ielas projekts, atšķirībā no Brīvības bulvāra, nezin kāpēc iezīmē divas braukšanas joslas vienvirziena ielā, nevis vienu stāvvietu joslu un otru braukšanai.
Tomēr «ātrajam kilometram» gals pienāca, kad uz ielas izbūvēja tā sauktos gulošos policistus. Var pastrīdēties par viena šķēršļa atrašanās vietu, bet kopumā satiksmes ātrums ir samazinājies un gājējiem ir drošāk.
Var saprast braucēju sašutumu par šādiem ierobežojumiem. No otras puses – piemēram, Maskavas domes deputāte Darja Besedina publicējusi pētījumus, kas parāda, ka pat atļautā ātruma samazinājums pilsētās no 50 uz 30 kilometriem tikai par dažiem procentiem palielina laiku, ko mašīnas pavada satiksmē. Pilsētas satiksmes galvenā problēma ir vietas, kur mašīnām jāapstājas, – sastrēgumos, pie luksoforiem un vietās, kur ielas šķērso gājēji. Ja pilsētas infrastruktūru spēj izplānot, lai nerastos sastrēgumi un būtu mazāk apstāšanās vietu, tas vairāk samazina kopējo laiku, ko braucēji pavada pilsētā, nekā atļauti šādi «ātrie kilometri».
