Vēl neesam pieradināti
Pirms kāda laika, vēl valsts svētku brīvdienās, eju mājās uz savu Bauskas pār-upi no iepirkšanās «tempļa». Uzvaras ielas galā pagriežos Mūsas tilta virzienā. Piepeši apstājos, jo pašā ietves malā ir uzklāts mazs svētku galdiņš. Bet kāds! Ar spodru, baltu galdautu, trim ziedošiem viršiem nelielos podiņos, ar Latvijas karodziņu. Priekšplānā uz paliktņa – glīta fajansa tējkanna, arī balta, bet līdzās papīra glāzītes un ar pārtikas plēvi rūpīgi pārsegti cepumu trauciņi.
Tik burvīga, pārdomāta kompozīcija, ka gribētos uzgleznot! Apstājos un aizkustināta skatījos. Ainavu ar galdiņu uztvēru gluži kā man personīgi adresētu sveicienu Latvijas dzimšanas dienā. Šķita, ka vajadzētu uzrakstīt un atstāt vismaz kādu zīmīti. Tad nu šī sleja lai arī ir mana pateicības vēstule!
Galdiņš ielas līkumā jau ir visu vasaru redzēts – ar āboliem, bumbieriem. Kādā karstā maija dienā man laimējās ieraudzīt arī tā jaunos saimniekus. Zēns un meitenīte – abi smaidīgi – aicināja izvēlēties kaut ko atspirdzinošu. Pārmijām dažus teikumus. Pateicos bērniem, paslavēju, bet tā arī atteicos no laipnā piedāvājuma. Es domāju, ka mēs, baušķenieki, vēl neesam pieradināti novērtēt pavisam vienkāršus labestības žestus. Arī es. Varbūt pa Eiropu ceļojot, tāpat lielā steigā tos nepamanām. Nu nebūs mums nekad Vidusjūras piekrastes cilvēku līksmās spontanitātes, bet lietu uztvere tāpēc jau nav traucēta.
Protams, zinu nama īpašniekus, kuri svešiem garāmgājējiem prot sagādāt svētku izjūtas skaistos acumirkļus. Bet zināšana nemaz nav svarīga. Galvenais, ka tas notiek visnotaļ drūmajā laikā, jo gandrīz divus gadus pandēmija mums nosaka aizvien vairāk citam no cita atsvešināties. Tāpēc ikvienam mēģinājumam saglabāt cilvēciskās saiknes ir divkārša vērtība. Jo sevišķi – galdiņam ar tēju, cepumiem un karodziņu Latvijas valsts dzimšanas dienas mēnesī – novembrī. Paldies!
