Sēžu šeit un jūtu, kā mani no iekšpuses pārņem klusums. Tas ir pilnīgs miers, ko mana dvēsele jau sen bija gribējusi izjust.
Sēžu šeit un jūtu, kā mani no iekšpuses pārņem klusums. Tas ir pilnīgs miers, ko mana dvēsele jau sen bija gribējusi izjust. Taču klusums no tās visu iepriekšējo laiku bija bēdzis kā vēja papūsta pienenes pūka. Tā arvien lidinājās virs manas galvas, bet tai prātā nenāca nolaisties.
Vēl nesen manas smadzenes bija kā ar urbi caururbtas, bet tagad šie caurumi ir sadzijuši, un tās atkal dzīvo. Klusums. Brīžiem pat flegma pārņem mani visu. Es jūtos kā uz cukurvates uzsēdusies bizmārīte. Bet tomēr kaut kā trūkst. Trūkst mazliet cietāka pamata zem kājām. Trūkst vēl kāda cilvēka. Kāda labestīga, neuzbāzīga un mierīga cilvēka. Klusums ir debešķīgs, bet ne mūžīgs. Arī man tas ir vajadzīgs tikai uz brīdi, bet visā iespējamā pilnībā. Ja to esmu ieguvusi, esmu atkal gatava kaujai ar dzīvi, sevi, savu raksturu.
Klusuma brīdī mana dvēsele lido. Tā aizlido līdz jūrai un plīvo virs tās kā putna spalva. Tā virs ūdens guļ un dziedē savas rētas. Kad klusums tiek pārtraukts, mana dvēsele traucas atpakaļ. Notriecu karstu asaru, kas lēni slīd pār manu vaigu, pieceļos un aizeju…
MADARA
