Licence ir saimniecisko darījumu neatņemama sastāvdaļa. Šoreiz – par licenci (atļauju) pērienam, ko acīmredzot saņēma Krievija no mūsu draugiem – Eiropas Savienības valstīm – Vācijas un Francijas tā sauktajā «troikas» saietā Piemaskavā.
Licence ir saimniecisko darījumu neatņemama sastāvdaļa. Šoreiz – par licenci (atļauju) pērienam, ko acīmredzot saņēma Krievija no mūsu draugiem – Eiropas Savienības valstīm – Vācijas un Francijas tā sauktajā «troikas» saietā Piemaskavā.Cik tad Kremlim maksāja šī licence Latvijas publiskai rīkstēšanai? Ne vairāk, ne mazāk kā Rietumvalstu kapitāla aktīva piesaiste Krievijas naftas industrijas monstra privatizācijā.
Neiedomāsimies, ka Krievijai esam tik vitāli nepieciešami un dārgi, ka viņi par mums gatavi maksāt ar savas valsts ekonomikas galvenās artērijas uzšķēršanu. Latvija šajā darījumā spēlē tikai Eiropas lielvalstu sīknaudas lomu, ko viņi bija piemirsuši mājās, lai izdotu atlikumu Krievijai. Toties Rietumi ieguva iespēju piekļūt krievu naftai, Latvija – pērēju komandu. Kāpēc tik pārdroši apgalvojumi? Faktu hronoloģija ir šāda: 3. marta piketa laikā darījums vēl nebija noslēgts, tāpēc arī Maskavas reakcija nebija pārāk bravurīga un (oficiālā) tendenciozi apmelojoša. Tā pieļāva iespēju piedot «nerātnim», ja vien tas valsts līmenī atvainosies. Bet kas to deva? G. Krasts jutās aizvainots pēc Eiropas Kopienas un Krievijas samita Rīgā, kad viņš no Černomirdina saņēma «kurvīti», bet Latvijas ārlietu ministram bija ļoti, ļoti svarīga lekcija Itālijā par Latvijas integrāciju tajā pašā Eiropas Savienībā. Nojaušams, ka Krievija vēl ieguva handikapu serbu un albāņu konfliktā un bez šaubām tik nepieciešamās markas, frankus un dolārus, lai saglābtu Krieviju no vispārēja haosa un sabrukuma kaut vai līdz 2000. gada vēlēšanām.
Krievi neiztika arī bez upurjēra Černomirdina. Viņš bija Krievijas naftinieku sargeņģelis un diez vai staroja sajūsmā par šo Krievijai apšaubāmi izdevīgo darījumu.
Kādiem mērķiem šī licence galu galā bija nepieciešama? Pēc 3. un 16. marta notikumiem, nemaz jau nerunājot par pēdējiem sprādzieniem, Latvija kļuva par lielisku iebaidīšanas propagandas objektu. Lai arī Lietuva un Igaunija zinātu, ka Krievijai nepatīk, ja bijušajās vasaļu republikās pie varas atrodas nacionālās partijas. Ja G. Krasta krēslā sēdētu Anatolijs Gorbunovs, tas būtu pieņemami – kā nekā bijušais LKP CK ideoloģijas sekretārs. Viņš nekad nepieļautu «cilvēktiesību pārkāpumus», «fašisma atdzimšanu» un «genocīdu pret minoritātēm». Tātad – divas rīkstes par nacionāļiem un to līderiem valdībā, trešā pienāktos par nepareizo privatizācijas procesu, ko grib regulēt tas pats Krasts un viņa TB/LNNK koalīcija. Ceturto rīksti varētu salauzt uz Latvijas muguras iekšpolitisku apsvērumu dēļ, lai ar šovinismu un Lielkrievijas populismu apstrādātu savus vēlētājus. Latvijas piemērs parādītu Krievijas tautai, pie kā noved pārliekais demokrātisms un mukšana no draudzīgās PSRS saimes. Turklāt politiskas nestabilitātes laikā arī Igaunijai un Lietuvai kaut kas var misēties.
Diemžēl, godātie Maskavas kungi, saliekot visu pa plauktiņiem, veidojas kaut kas līdzīgs Gēbelsa propagandas mašīnai. Vēsture nav aizmirsusi arī Austrijas «anšlusu» (kad Hitlers iegāja Austrijā). Kāds būs nākamais gājiens, kungi?
Derētu ieklausīties Latvijas Saeimas sekretāra Induļa Bērziņa vārdos, kad viņš iztirzāja Latvijas un Krievijas turpmāko attiecību veidošanos: «Kā, to mēs redzēsim pēc tam, kad Krievijas prokomunistiskā Dome būs apstiprinājusi jauno valdību. Taču straujas pārmaiņas, proti, attiecību uzlabošanās, nav gaidāmas. Latvijai nepieciešams laiks, pacietība un smags darbs, lai atjaunotu attiecības ar Krieviju līmenī, kāds bija pirms 3. marta. Krievijā nav tādu politisku spēku, kuri gribētu pret Latviju izturēties kā pret līdzvērtīgu valsti.»
Kas tad ir tie Latvijas pērēji? Sākumā – ambiciozie zjuganovieši, volfoviči, ļimonovieši. Varētu teikt: lai jau suņi rej, karavāna iet tālāk. Bet diemžēl viņiem sekoja politiski spēcīgāka figūra – Maskavas mērs Lužkovs un viņa komanda. Nupat savu vērmeļu trauku pār Latviju izgāž arī Krievijas Ārlietu ministrija, Valsts domes palātas, Krievijas vēstniecība Latvijā (jā, diemžēl arī tā) – iestāde, kas redz patieso stāvokli valstī un attiecības starp iedzīvotājiem. Vēstniecības tiešais uzdevums būtu izskaidrot savas valsts vadītājiem un pilsoņiem radušās situācijas nejēdzību. Diemžēl tas nenotiek. Kolam ar Jeļcinu jau sen ir labas attiecības. Bet Francijā šī gada 15. marta vēlēšanās 42 procentus balsu ieguva sociālisti un viņu sabiedrotie, starp kuriem ir arī divas trockistu partijas «Strādnieku cīņa» un «Revolucionāri komunistiskā līga». Vēsture ir nežēlīga. Tā atgādina tādus uzvārdus kā Molotovs un Ribentrops. Žēl, ka mūsu jaunatnei nemāca boļševiku vēstures pamatnostādnes, lai tad viņi uzzinātu, ar ko var gadīties sastapties nākotnē un kādas cīņas metodes var gaidīt.
J. KRŪMIŅŠ, Bauskā
